Egils Līcītis: Kad Juta dusmojas 5
Pagājušonedēļ Juta bija karsta. Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Strīķe “Delfos” ievietoja skaudrā, bargā, tiešā valodā rakstītu artiķeli ar biedinošu virsrakstu “Nav lielāka valsts apdraudējuma kā bezkontrolē izvirtis drošības dienests”. Klausieties, kas tur izskanēja.
“Es būtu pret kaut viena centa izsniegšanu tādam dienestam, kuram līdziniekus neefektivitātē grūti sameklēt. Igaunijā un Lietuvā ķer Krievijas spiegus regulāri.”
Vai Mežvieta vadītais kantoris “novērsis naudas atmazgāšanu mērogos, kas Latviju gandrīz izdzina no finanšu civilizētās pasaules?
Novērsta Lemberga grupējuma ietekme politiskajos procesos? Pat mazākā kustība šai virzienā nav manāma”!
Un, kad sadusmotā Juta veltīja eksplozīvu apzīmējumu Valsts drošības dienestam “Mežvieta vadībā degradējies saldas dzīves mīļotāju klubiņš”, tad Normunds Mežviets, pēc dabas būdams nedzērājs, ar nopūtu atkorķēja šartrēzi, galvenajam spiegam izbīlī atkrita pielīmētā bārzda, pār galdu saduga kabinetos sēdošie klerki kantoristi, un pat 007 superaģenti gorillas rīkļurāvēji ierāva galvu plecos panikā, ka bijusī kolēģe šamējos saņems siltus.
Rakstugalu Juridiskās komisijas vadītāja noslēdza ar VDD šefam veltītu secinājumu iz dzīvnieku pasaules – “labāk lai aunu baru vada lauva nekā lauvu baru – auns”.
Sasitusi zili melnu pašu VDD priekšnieku, ka Normundu miesīga māte nepazītu, garšīgi papusdienojusi ar drošībnieku kauliņiem un stilbiņiem, Strīķe nolika dakšiņu.
Tā varēja saprast, ka Saeimas deputātes rakstam būs rezonanse, un drošībnieku pulkvežiem, mazākais, draud ieslodzījums mājas arestā, bet zemākstāvošie apakšnieki, kuri atradās pilnīgā bezkontroles režīmā, saņems pelnīto sodu atbilstoši ieņemtai činai un tiks spīdzināti ar gestapo metodēm.
Cilvēki bez priekšzināšanām nekavējoties pievienojās specdienesta nopaļāšanā.
Mums jau sen šķita, ka drošībnieku domāšanas aparātā viss nav kārtībā un neefektīvajā iestādē strādā gatavie ēzeļi – sauca Jutas viedoklim piekritēji un izsacījās, ka dienests derīgs tikai večiņu baidīšanai, nevis valsts drošības interešu sargāšanai. Ka mazizglītotie, neapkaltie, ar aklību sistie vīreļi nespēj pārtraukt pat tomātu audzētāju karteļa nekrietnos mēģinājumus paaugstināt tirgus cenas, kur nu vēl izsekot līdzi smagu ekonomisko noziegumu plānotājiem. (Kas izrunājušies – daudzi jau apcietināti, citiem vēl iet pa pēdām).
Tikmēr politiskās aprindās reakcija uz Strīķes kundzes – kundzes ar krampi – dusmu izpausmi kavējās. Raugi, rakstītais nebij tā, ka uzpūš vēsu dvesmu, un nebij vienkārši Jutas bāršanās – tā bija spīva naida runa pret “Mežvieta kantori”, no kuras izrietēja, ka drošības dienestā strādā vieni parazīti.
Vienīgi drosmīgais iekšlietu ministrs Ģirģens sadūšojies aicināja neļauties dezinformācijai, apgalvoja, ka Strīķe smagi apvainojusi drošībniekus, kuri sekmīgi tiekot galā ar saviem pienākumiem.
Jaunās konservatīvās partijas biedri, kuri sociālajos tīklos pārpublicē ik rindiņu ar pozitīviem vārdiem par kolēģiem, dzīvi atbalsta kamerādus viņu veiksmēs un pārdzīvo par bēdām, nesteidzās piebalsot Jutas kareivīgajam tonim.
Kluss kā kaps nostāk turējās viens no galvenajiem valsts vadītājiem, JKP līderis Jānis Bordāns.
Arī Ministru prezidents nelikās noraizējies, ka Drošības dienests nav izturējis bijušās drošības policistes testu. Tak premjeram piedodami, jo Kariņa kungam aiz muguras ik mīļu dienu nerātnie koalīcijas partneri sataisa tādas ziepes, salīdzinot ar kurām pirmdien no Ziemeļeiropas atskrējusī vētra ir nieka lieta, bet klases audzinātājam Krišjānītim bulvārpreses priekšā arvien jāizskatās kā tādam, kurš pat mušai pāri nenodarīs.
Tomēr apstākļos, kad “Saskaņa” pazemē plāno nostrādāt kārtējās šmuces, kad ultraliberāļi plosās kā driģenes ēduši, kamēr Aivars vēl uz brīvām kājām un kad galēji saasinājušās mūsu attiecības ar Dānijas karalisti, kamdēļ valstī ieviests aptumšošanas režīms un noteikta komandantstunda, gribētos nomierinošus vārdus un izliktu atzīmi, ka “Mežvieta kantorī” tomēr strādā daži zinoši speciālisti.
