“Sieviešu cilvēki atcerēsies Burova kunga uzšņācienu – es pabeigšu, sieviete!” Egila Līcīša feļetons 1
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Priekšvēlēšanu periods Rīgā iezīmēja problemātikas zonu, kam pagaidām pa īstam neviens tā arī nav uzdrošinājies tuvoties.
Proti, tviterī daži datortaustiņu klabinātāji pacēla jautājumu – vai nav kļuvis vecmodīgs debašu formāts televīzijā, kur rindiņā nostādīti politiķi, laižot apkārt glūnīgu skatu, ik pa kārtai izsakās?
Teiksim, mēra amata pretendenti, nenovīdīgi pret otru, pūlas atvērt vēlētāju sirdis, kad, citus tašķīdams, pats grib palikt balts un pūkains un rast simpātijas savam sarakstam.
Tas notiek uz bui-dui: kandidāt Čipān, jums minūte, runājiet – kā glābt Latviju! Zvaigznīša kungs, pusminūtes laikā izstāstiet savu saimniecisko programmu!
Šā tā tikuši galā ar žurnālistu sagatavoto jautājumu krusu, partiju cilvēki saņem papildu testu. Cik iespējams asprātīgi atbildēt uz pretspēlētāju pārstāvja mājasdarbā ievārīto indes porciju – īpaši žultainu jautājumu.
Un politiķi, sarkani kā tomāti, izspiež no sevis visas sulas, neko sakarīgu neizvilinādami. Cits pinas kā vista pa pakulām, cits d-š kā Zariņu govs, cits raustās kā zināmas konsistences sekrēts uz drāts.
Bet popkorna grauzēji otrpus ekrāniem tikām atmet ar roku – tas vairs neinteresējot. Tas esot līdz kaklam apnicis iestudējums. Tā esot neēdama ieskābusi susla un otrreiz atsildīta zupiņa.
Kad skatoties, tā vien velkot uz Sīmani un miegošanos. Cits gribējis ko nopietnāku, nevis tīros kumēdiņus un viegla rakstura uzvedumu.
Un, kā ar kritisku aci pamanījis kāds modrs debašu priekšnesuma vērotājs, grūti iedomāties, ka starp izvaicātajiem kandidātiem, kam jautā – vai ņemsiet vērā apkārtnes iedzīvotāju viedokli, pieņemot lēmumu par panorāmas rata celšanu Uzvaras laukumā? – atradīsies kaut jele viens drosminieks, kurš lepni attrauktu – man pie vienas vietas, ko saka rīdzinieki, lai tas rats griežas!
Un tādējādi izputinādams pēdējās saraksta izredzes uz kolosāliem sasniegumiem vēlēšanās.
Kopš Romas laikiem cilvēkiem aizvien patikušas gladiatoru cīņas, un līdz šai dienai vardarbība, asiņu pludināšana un nolaišana šovbiznesā nav izgājusi no modes.
Tā kā mūsdienās viens kungs vairs nedrīkst durt otram krūtīs tēraudcietu asmeni centimetriem dziļi, tad tagad jāspēj uzveikt un uzšķērst pretinieku ar vārdiem.
Tā, šķiet, ir briesmīga sajūta, kad esi palicis vienatnē, biedru pamests, atstāts ar savu nezināšanu pret plašo pasauli prožektoru gaismā uz skatuves un sajutis baltas žņaudzošas rokas un nosmailinātu aukstu durkli pie kakla – brrr! Te tevi neviens nepaijās. Bet politiķiem patīk.
Viņus norūda oratora mākslā un attīsta aktiera dotumos. Īpašos mediju treniņos sagatavo, kā pārvarēt laika limita minūtes aizsprostojumu un pusminūtes nožogojumu, pamāca, ka, ejot ļaudīs, jābūt pieķemmētiem, glīti un kārtīgi saģērbtiem.
Lai publiku nekaitinātu, ap galvu nedrīkst būt zīda lakats, uz krūtīm zelts un ap roku – dārgs pulkstenis. Vairs reti kurais debašu dalībnieks minstinās kā memļaks, vārdus meklēdams, velk ē-ē-ē, pastāvīgi nevietā iesprauzdams “ja” un “teiksim tā”.
Azarta trūkums, debašu vēsums un sanatorijas tipa jautājumi atdzesē arī skatītāju kaisli, atstāj vienaldzībā un rada dežavū sajūtu. Tagad tādas sausiņu spēkošanās vien esot.
No seniem laikiem cilvēkiem vēl atmiņā jaunā Parādnieka dedzība un mazā hes enerģija, ar kādu nacionālis vilka Šķēles kungu uz melu detektora pārbaudi, it kā miljonāru aicinātu pacepināt pēcpusi uz karstas krāsns.
Kur nu mūsdienās tādus uzkarsumus, kad Imantam pašam vecums un sirmā bārda liek vairāk uzturēties kamīna tuvumā.
No pagājušonedēļ redzētā sieviešu cilvēki atcerēsies Burova kunga uzšņācienu – es pabeigšu, sieviete! –, bet par ko pretējam dzimumam ļaunoties, ja pats Burovs pielīdzināts amorālai pornoaktrisei un spiedzei Mata Hari.
No citiem uzbērtas karstas ogles, kreftīgāki, piparotāki teksti nav iespiedušies spilgtā atmiņā.
Jāvaicā – vai priekšvēlēšanu cīkstiņu nav par daudz?
Mēra kandidāts ar gaismiņu izvillojies duelī TV rīta programmā, pēc tam dienvidū cīnās radio “krustpunktos”, tad “dzīvais pie Dombura”, pa vidam piedalās vēl kādā mikromačā kaktu kanālā, līdz vakarā nonāk uz galvenās scēnas Latvijas televīzijas priekšvēlēšanu pārraidē. Ir ko turēt kā cīnītājiem, tā skatītājiem, kuri grib sekot līdzi it visam.
Tomēr diez vai debates tiešraidē aizvietojamas ar politiķu eksaminēšanu “zini vai mini” viktorīnā, ar saraksta komandas stafetes skrējienu “kurš pirmais” vai ar laušanos uz rokām.
Arvien ir vēlētāji, kuri apgalvo, ka, noskatoties iepriekšējā vakarā, kā salaisti matos politiķi, tas palīdzējis izšķirties balsojumā.
