Kadiķu dzīvžogs – laba izvēle. Ar ko labāks par tūjām? 0
Vēlos izveidot līdz 2 metrus augstu blīvu mūžzaļu dzīvžogu, ko nevajadzētu bieži cirpt. Vai varat ieteikt, kādu kadiķu šķirni labāk stādīt? GUNĀRS OZOLNIEKOS
Stādaudzētavas “Ozoli” īpašnieks Indulis Branaburgs par piemērotāko atzīst parastā kadiķa Juniperus communis formu ‘Stricta’, jo atšķirībā no daudzām citām kadiķu šķirnēm tā neapsvilst pavasara saulē. Jaunībā ‘Stricta’ veido spurainu vainagu ar astītēm, vēlāk kļūst kolonveida. Kadiķis ir ātraudzīgs, dzinumu pieaugums gadā 20–25 cm. Skujkoks izaug 3–4 metrus augsts – dzīvžogā šos kadiķus visbiežāk audzē 1,8–2 metru augstumā, lai kopējam būtu vieglāk formēt. Pēc stādīšanas dzīvžoga sāni nav jāapgriež, bet galotnei ļauj sasniegt vajadzīgo augstumu, un tad ik pēc 2–3 gadiem (pavasarī vai rudenī) to apgriež. Augus stāda 50–60 cm citu no cita, lai iegūtu blīvu mūžzaļo sienu. Kadiķiem ir vienmērīgs pieaugums no dzīvžoga augšas līdz pat zemei (tie neveido neglītu pliku apakšu), ja vien nav iestādīti ēnā. Šie skujkoki ir piemēroti saulainām vietām, var audzēt gan smilšainā augsnē, gan Zemgales mālā (jāņem vērā, ka kadiķis ir pameža augs, kas dabā aug diezgan auglīgā zemē, kur augsnes virskārtā uzkrājas kritalas).
“Kadiķu dzīvžogs ir laba izvēle. Atšķirībā no tūjām tiem ir vairākas priekšrocības. Paegļiem ir durstīgas skujas, tādējādi mūžzaļajam nožogojumam cauri nevar izspraukties pat zaķis. Tūjām vasarā, īpaši karstā laikā, raksturīga īpatnēja smarža, kas daudziem var nepatikt. No psiholoģiskā viedokļa cilvēkiem dzīvības koki nereti saistās ar kapiem, uzdzen drūmumu,” teic Indulis Branaburgs.
