Guna Roze: „Kādas ir mūsdienu dievības? Vai tiešām internets, koučs, integrācija un mārketings?” 8
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Notikumi pasaulē un iekšzemē arvien pamatīgāk liek domāt par savu nacionālo identitāti – par latvietību. Kādi mēs esam, kādi būtu, ja… un kā mūs redz pasaule, tostarp ienaidnieks. Vārdu sakot, kāda ir mūsu – latviskā – kultūra.
Pēc definīcijas kultūra plašākā izpratnē apzīmē indivīdu grupu raksturīgo uzvedību un paradumus – veidu, kā cilvēki šajā grupā dzīvo saskaņā ar tās uzskatiem. Kultūru mēdz dēvēt arī par sabiedrības dzīves stilu, jo tā sevī ietver uzvedības normas, ģērbšanās paradumus, valodu, reliģiju, rituālus, kā arī likumus un morāli.
Un tikai šaurākā izpratnē kultūra nozīmē visa veida mākslas.
Tautas kultūru – arī latviešu – dzīves stilu ataino folklora. Mums tās ir vismaz tūkstoš gadu senās dainas, caur kurām apgūstam senču dzīvesziņas likumus no dzimšanas līdz nāvei.
Prātā maļas neskaitāmi (bet ne retoriski) jautājumi. Kāda būtu šodien rakstītā latviešu tautasdziesma? Kādas vērtības izrādītos pazaudētas pēdējā simtgadē vai pat pāris desmitgadēs? Kādas radušās no jauna? Kāds būtu mūsdienu tautasdziesmas kods?
Kādi ir mūsdienu spēka vārdi? Kādas dievības? Vai tiešām internets, koučs, integrācija un mārketings?
Kā ar darba tikumu? Dabas pielūgšanu, dievināšanu? Vecu ļaužu godināšanu? Vai tas viss būtu arī mūsdienu tautasdziesmā? Varbūt darba tikumu aizvietotu atalgojuma apmērs, bet bišu sanēšanas vietā mēs apdziedātu vēja ģeneratoru monotono skaņu un bākuguņu stroboskopisko mirgošanu naktīs?
Kā ar “ne sunīti kājām spert, ne guntiņas pagalīti”? Ja nu mūsdienu dainās mēs godinātu nevis Svētbirzi, kur “ne zariņa nenolauzu”, bet harvesterus Pokaiņos un kvadriciklus visos mežos? Mežos, kas nav mūsu bankomāts, nedz arī mūsu mājas, bet putnu, zvēru un kukaiņu mājas, kurās vardarbīgi ielaužamies. Jo arī māju un ģimenes pavarda vērtības izpratne ir sašķobījusies, kopš visa pasaule var būt mājas; kopš vecāki ar bērniem un bērni ar vecākiem sazinās zūmā vai skaipā.
Un kā ar ģērbšanās kultūru? Ko esam gatavi atrādīt katram garāmgājējam (arī lasītājam, teātra, kino skatītājam, izstādes apmeklētājam) un kur paliek intimitāte? Vai tā tautumeita, kas aprakstīta dainās, nenomirtu no kauna, redzot, kā mūsdienu vienaudze aplūko slaveno Latvijas paviljona lustru, ģērbusies džinsu stringos un caurspīdīgā lencīškrekliņā? “Kas meitiņu baltu dara, ja ne krāna ūdentiņš,” parodēja Māris Melgalvs un “Pērkons”.
Un pretēji – kas būtu skaists un cildens mūsdienu latviešu tautasdziesmā?
Priecājos par nepieciešamību turēt dzīvu tradicionālo kultūru arī ārpus dzimtenes – latviskā dziedāšana, dejošana un teātra spēlēšana diasporā ir godāta un svarīga. Kāda Norvēģijas latviete savai meitai pilngadībā sarūpēja viņas kvēlāk gribēto dāvanu – latviešu tautastērpu pilnā komplektā. Meitene, kas uzaugusi Norvēģijā, nevēlējās dārgu telefonu vai eksotisku ceļojumu, bet latviešu (ne norvēģu) tautas tērpu. Piederība – viens no būtiskākajiem tikumiem.
Prātā nāk šeit un tagad fenomens – zelta vijas vīšana “visapkārt tēvuzemei”, neizsīkstošā palīdzība Ukrainai. Maskēšanās tīklu siešana un ierakumu sveču liešana ir kā mūsdienu buršanās – mezgls pie mezgla, lāse pie lāses veido spēka vārdus un abpusēju vairogu tiklab Ukrainai, kā savai sētai, savai Latvijai. Mēs esam iemācījušies palīdzēt ne tikai karā.
Spējam atraisīt sirdis un makus labdarības akcijās un atsaucoties individuāliem saucieniem pēc palīdzības. Sveši cilvēki pēkšņi vairs nav sveši, ja nauda ir vienīgais bastions, lai glābtu bērna dzīvību vai ziedotu ģimenei, kam nodedzis mājoklis. Turklāt ar katru gadu dāsnāk.
Un man gribas ticēt, ka tas nav tāpēc, ka iedot naudu ir vieglākais, ko var izdarīt.
Tikpat svētīgs ir brīvprātīgs darbs dzīvnieku patversmēs. Ja vien atklāts nebūtu jautājums, kāpēc dzīvnieki nonāk patversmēs? Laikmetā, kad mācāmies labdarību, joprojām ir indivīdi, kam dzīvnieks ir dekoratīvs elements, kas piestāvējis zābakiem vai melnbaltajam interjeram, bet nu vairs nepiestāv. Arī tā diemžēl ir mūsu kultūras daļa.
Krauklīt’s sēž stabiņā, pašā staba galiņā. Kādu dziesmu koklē viņš?
