Kaitinošie padomju tēli. Annas Sakses piemineklis jau aizvākts 114
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šonedēļ daudzi turpina šūmēties par Rīgas domes Pieminekļu padomes ieteikumu demontēt un pārvietot atsevišķus pieminekļus Rīgā. Padomē tika atbalstīts piedāvājums demontēt Rīgā Kronvalda parkā uzstādīto pieminekli rakstniekam Andrejam Upītim, pieminekli rakstniecei Annai Saksei Rīgā, Gaujas ielā 1, un pieminekli Aleksandram Puškinam Kronvalda parkā.
Lēmums gan jāpieņem Rīgas domes deputātiem, Pieminekļu padomes lēmumam ir tikai ieteikuma raksturs. Rīgas domes priekšsēdētājs Mārtiņš Staķis jau paudis, ka neredz nepieciešamību steigties ar jautājumu par šo pieminekļu pārvietošanu, jo “tā nav prioritāte numur viens”. Deputātiem primāri esot jārunā par to, kā paveikt šogad budžetā ieplānoto.
Staķis intervijā arī paudis, ka katram piemineklim ir savs stāsts, reizēm – pat anekdotisks, tāpēc nevarot šo jautājumu risināt kā vienu kopu, drīzāk – katram varētu būt savs ceļš un ātrums. Un, ņemot vērā, ka ieteikumi pamatā ir nevis likvidēt, bet pārvietot pieminekļus, sākumā vispār būtu jārunā, kur tos varētu pārvietot, sagatavot tam vietu.
Sarosās Upīša aizstāvji
Sabiedrībā visvairāk diskusiju raisījis piemineklis Andrejam Upītim.
Vieni apsveic un atbalsta ideju novākt to, jo tas ir “piemineklis nevis rakstniekam, bet padomju funkcionāram”. Savukārt citi uzskata, ka “Upīti nevajag aiztikt”.
Vakar medijiem tika izplatīta Memoriālo muzeju apvienības Andreja Upīša memoriālā muzeja atklātā vēstule Rīgas domes priekšsēdētājam Mārtiņam Staķim un domes deputātiem. Paziņojumu presei izsūtījušas Memoriālo muzeju apvienības direktore Rita Meinerte un Andreja Upīša memoriālā muzeja vadītāja Ilze Puķe, bet vēstuli parakstījuši 29 kultūras darbinieki, literatūras un mākslas nozares pārstāvji.
Muzejs neatbalsta Upīša pieminekļa demontāžu, jo šis priekšlikums “ietver vairākas problēmas un pretrunas”. Muzeja darbinieces Upīša aizstāvībai raksta: “Kopumā Upīts vērtējams kā viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta autoriem latviešu literatūras vēsturē. Objektīvi Andrejam Upītim var pārmest to, ka 1940. gada jūlijā viņš kopā ar pārējiem Tautas Saeimas delegācijas dalībniekiem dodas uz Maskavu, lai lūgtu Latvijas uzņemšanu PSRS, tādējādi vēl vairāk valstī nostiprinot padomju okupācijas režīmu. [..]
Tomēr jāpiebilst – valsts arhīvos nav atrodami dokumentāri pierādījumi, ka Andrejs Upīts būtu atbildīgs tieši par politiskām represijām – nedz 1919. gadā, kad nepilnus piecus mēnešus rakstnieks atradās politiskā amatā, nedz pēc 1940. gada. [..]
Jāatgādina, ka Upīts vienmēr ir bijis liels latviešu valodas aizstāvētājs – rakstnieka literārie darbi apliecina viņa plašo un daudzpusīgo vārdu krājumu, kuram turklāt ir kultūrvēsturiska vērtība. [..] Mūsdienās nereti izskan priekšlikums skatīt literāro mantojumu atsevišķi no autora sabiedriskā tēla.
Un tomēr, vai ir iespējams atdalīt rakstnieku no sabiedriska darbinieka vai politiskas figūras?
Tādā gadījumā – kuru pieminekļa daļu demontēsim, bet kuru atstāsim? [..] Rakstnieka piemiņas šķelšana likumsakarīgi nozīmētu, ka no šīs personības literārā mantojuma vai vārda būtu jāvairās vai jākaunas. Tomēr tamlīdzīga rīcība rosina vēl citu jautājumu – vai tā nav pēdējos gados tik bieži pieminētā mākslas cenzūra? Šobrīd neeksistē konstruktīva polemika – objektīva un zinātniski pamatota vēstures pētniecība ir aizvietota ar politiskām interpretācijām.
Atteikties no padomju laika liecībām var, bet tādā gadījumā tas nozīmē tādu pašu vēstures pārrakstīšanas praksi, kāda tika piekopta (un par ko visvairāk tiek pārmests rakstnieka biogrāfijas kontekstā!) okupācijas apstākļos. Melnbalts pasaules dalījums pastāvēja sociālistiskā reālisma kanonā, kurā sākotnēji antagonisms varēja būt starp “slikto” un “labo”, bet tad, kad viss “sliktais” izskausts, konflikts varēja veidoties tikai starp “labo” un “vēl labāko”.
Vai esam atkārtoti sasnieguši šādu pasaules modeli 21. gadsimtā? Kas mūsu nācijai ir svarīgākais: atzinīgi novērtēt rakstnieka pozitīvo devumu un māksliniecisko spēku vai – pretstatā – vienkāršojot, akcentēt negatīvo un nosodāmo, mums ideoloģiski nepieņemamo?”
Vēstules autores arī piemin skulptūras autora tēlnieka Alberta Terpilovska veikumu: “Skulpturālajā tēlā nolasāmas arī laikmeta pretrunas (statiskums savienojumā ar dinamiku). Alberta Terpilovska veidotā Andreja Upīša skulptūra iemieso sevī rakstniekā slēpto duālismu – no vienas puses, tajā atveidoti tipiski sociālisma laikmeta personības vaibsti, no otras puses, tajā nolasāms visai precīzi tverts Upīša kā smagnējas personības un sīksta literāta kritiķa tēls, un tieši tādēļ šis tēlniecības objekts vērtējams kā unikāla laikmeta liecība.”
Sakse jau pazudusi
Vienlaikus tikpat argumentēti viedokļi parādās no Upīša kritiķu puses, un kā izskatās – diskusijas par “Zaļās zemes”, “Sūnu ciema zēnu” autora, komunistiskās partijas biedra un LPSR Augstākās Padomes Prezidija locekļa darbību turpināsies.
Mazāka ņemšanās izskatās par Puškina pieminekli – vienīgi Latvijas Krievu savienība sataisījusies svētdien rīkot protesta pasākumu pret krievu dzejnieka pieminekļa aizvākšanu.
Bet gandrīz nekādu viedokļu karu neredz par Annas Sakses pieminekli. Romāna “Pret kalnu”, “Pasaku par ziediem”, stāstiņu “Trīs šķūnīši”, “Kā zaķis brauca uz Rīgu pēc skābu kāpostu sēklām” un citu darbu autori Annu Abzaloni-Saksi (1905–1981) Publiskās atmiņas centra pārstāvji raksturo arī tā: PSRS Augstākās Padomes Savienības Padomes locekle, PSKP propagandiste literatūrā un presē, PSRS Valsts drošības komitejas piesegorganizācijas Padomju Savienības Miera aizstāvēšanas komitejas locekle, Vispasaules Miera padomes dibinātāja un nelegālās Latvijas Komunistiskās partijas revolucionāre.
Devos uz Gaujas ielu, lai noskaidrotu, kas tad tas par pieminekli Annai Saksei, par kuru nu augstā līmenī lemj politiķi un kultūras darbinieki. Attiecīgajā adresē ir tēlniecības darbu noliktava, muzejs un darbnīca vienlaikus.
Taču izrādās – Annas Sakses pieminekļa vairs ielas malā nav! Tas jau nolikts sētā.
Jāteic gan, ka pieminekļa līdzšinējā atrašanās vieta bija īpatnēja – kopā ar citiem “akmeņiem” zālienā starp ielu un gājēju ietvi…
“Nabaga babiņa sēņotāja”
Latvijas Mākslinieku savienības prezidents Igors Dobičins par Sakses pieminekli stāsta: “Padomju gados Sakses pieminekli izveidoja pašdarbniece, “VEF” grāmatvede, tolaik pazīstama tēlnieka sieva Aleksandra Sakša-Fišere. Viduvējs darbs. Latvijas tēlniecības standarts ir, ka darbs tiek veidots no visām pusēm. Te ir tikai sejas daļa, kas veidojams vieglāk.
Darbs kādreiz atradās pie mājas Mežaparkā, kur bija dzīvojusi Sakse. Kad īpašumu atguva bijušais īpašnieks, piemineklis viņam nebija vajadzīgs un viņš to atveda uz vietu, kur tas bija izgatavots, – uz Gaujas ielu. Tur uz ielas malas mums ir ekspozīcija, lai cilvēkiem ir, ko paskatīties. Tā tur nokļuva arī Sakse.
Jau kādus gadus stāvēja. Tagad, kad sākās jezga, nolēmām ekspozīciju pamainīt. Lai neapķēpā to nabaga babiņu sēņotāju, pēc kā Sakse izskatās tajā darbā…”
