Ar metāla krāsniņu istabas vidū 0
Šajā Anūtas pakalnā apmetušies ap 40 bēgļu. Dienas vidū te ir visai tukšs. Anvars Osmans stāsta, ka tas tādēļ, ka vairākums te dzīvojošo strādā. Viņi ir atraduši vienkāršus darbus lejā, ciematā. Mājās ir tikai piecdesmit gadu vecais Abdekarims ar ģimeni. Viņam ir astoņpadsmit bērnu, no kuriem trīs ir dzimuši šajā nometnē. Tik lielu ģimeni uzturēt nav vienkārši. Vīrietis stāsta, ka dara sezonālus darbus, tādēļ gada aukstākajos mēnešos ar iztikšanu ir grūtāk. Bet labos laikos dažādos darbos ciematā var nopelnīt pat 600 dolāru mēnesī. Viņš ir no Sīrijas pilsētas Idlibas, kurā, kamēr pie varas būs prezidents Bašars al Asads, atgriezties būšot neiespējami, jo ikvienu no turienes aizbēgušo vīrieti armija saņemtu ciet un ieslodzītu. No šīs pašas pilsētas ciematā ir vēl citi bēgļi, un, vēlāk satikti, viņi izsaka līdzīgas bažas.
Mājās ir arī Abdekarima sieva Mērija, kas apmetusies vienīgajā nabadzīgā mitekļa siltajā istabā. Tās vidū ar taisnu, garu skursteni, kas ietiecas griestos, kuras maza, šaura metāla krāsniņa. Mērija sēž uz rakstainiem tepiķiem izklātas grīdas raibā garā kleitā, vilnas jakā un basām kājām. Viņas matus nosedz cieši satīts lakats. Visas dzimtas sievietes, kuras satieku arī citās istabās, saka – ja būtu iespējams, Sīrijā atgrieztos uzreiz. “Man pietrūkst absolūti visa, kas bija mājās,” saka Asnu, kura ir Abdekarima radiniece. Viņa arī apsēdusies pie mazas metāla krāsniņas kopā ar savu jaunāko septiņgadīgo meitu. Otra, padsmitniece Jasmīna, rosās virtuvē.
