Juris Lorencs: Kanclera Šolca danču grāmata 5
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Padomju laikos klīda anekdote par čigānu, kurš grāmatnīcā vaicā pēc “Ļeņina danču grāmatas”. Beigās izrādās, ka jokdaris patiesībā meklē proletariāta vadoņa darbu “Solis uz priekšu, divi atpakaļ”. Tolaik par neizlēmīgu cilvēku dažkārt teica, ka viņš dzīvojot pēc “Ļeņina danču grāmatas”. Kaut ko līdzīgu šodien varētu sacīt par Vācijas kancleru Olafu Šolcu.
Vācu valodā pat radies jauns darbības vārds, “scholzen”, kas nozīmē nemitīgi solīt un nepildīt apsolīto.
Vācijas valdība un kanclers šo politisko deju izpildīja diezgan ilgi tā vietā, lai uzreiz pieņemtu lēmumu piegādāt Ukrainai tankus “Leopard”. Vai arī atļaut to darīt citām valstīm, kuru īpašumā atrodas šie tanki.
Iespējams gan, ka mēs daudz ko līdz galam nezinām (kas patiesībā būtu labi) un visa šī kņada ap tankiem ir vien dūmu aizsegs, kas novērš uzmanību no citu, vēl spēcīgāku ieroču piegādēm Ukrainai. Ka kaut kur bez īpaša trokšņa ukraiņu karavīri jau mācījās apieties ar “leopardiem”. Cerēsim, ka tā arī būs. Cik var noprast no mediju ziņām, tanku jautājums beidzot varētu būt atrisināts.
Taisnību sakot, Šolcs nedanco pēc Ļeņina norādījumiem. Viņam ir sava danču grāmata, ko raksturo teiciens “divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ”.
Kopš pagājušā gada 24. februāra, kad Krievija uzbruka Ukrainai, Vācija kopumā virzās pareizā virzienā. Tai izdevies atteikties no galvenās narkotikas, kas ilgus gadus baroja Vācijas industriju, – no Krievijas “gāzes adatas”. Vācijas ostās uzbūvēti vairāki sašķidrinātās gāzes termināļi. Vācija palīdz Ukrainai, tajā skaitā arī ar ieročiem.
No amata atkāpusies nekompetentā un neizlēmīgā aizsardzības ministre no Sociāldemokrātu partijas Kristīne Lambrehte. Kā tagad izrādās, Šolca valdībā viņa iecelta tā saucamo dzimuma kvotu ietvaros. Lambrehtes pēctecis ir bijušais Lejassaksijas iekšlietu ministrs Boriss Pistoriuss, kurš, kā liecina aptaujas, dažu dienu laikā jau kļuvis par populārāko Vācijas politiķi.
Bet jautājums paliek – kā lai skaidro daudzu vācu politiķu minstināšanos un neizlēmību? Iemesli varētu būt vairāki – šantāža, bailes, vainas kompleksi un politiskā pārliecība. Medijos un sociālajos tīklos patlaban piemin trīs iespējamos vācu politiķu šantāžas veidus.
Pirmkārt, daži no viņiem varētu būt bijušā VDR Valsts drošības dienesta jeb “Stasi” aģenti, kuru vervēšanas fakts nav nācis gaismā Vācijā, bet zināms Krievijai. Vēl viena iespēja – cilvēku savervējuši Krievijas drošības dienesti.
Otrkārt, politiķi ir saņēmuši naudu, un tās nodošana fiksēta ar speciāli uzstādītu novērošanas kameru.
Treškārt, Krievijas specdienestu rīcībā varētu būt kompromitējoši intīmu attiecību videoieraksti, kas uzņemti vācu politiķu viesošanās laikā Krievijā.
Labā ziņa ir tā, ka, ejot laikam, šantāžas iespējām kopumā vajadzētu samazināties. Vecā un vidējā paaudze aiziet, savukārt gados jaunie politiķi būs uzmanīgāki un centīsies izvairīties no neapdomīgiem kontaktiem ar Krieviju. Varbūt Šolcu un viņa kolēģus paralizē bailes no Putina? Bet bailes iespējams pārvarēt – ja ne emocionāli, tad ar racionālu argumentu palīdzību.
Daži apgalvo, ka vāciešus joprojām vajā vainas apziņa par Otro pasaules karu, ka “vācu tankiem nevajadzētu šaut uz krievu kareivjiem”. Taču šis arguments neiztur kritiku. Pēc aptuveniem vērtējumiem, vācu nacisti Ukrainā nogalināja ap 5,7 miljoniem cilvēku, to vidū ap 1,5 miljoniem ebreju. Šodien ebrejs Zelenskis lūdz Vācijai tankus, lai aizstāvētu Ukrainas tautu. Bet Vācija šaubās.
Cita lieta – politiskā pārliecība.
Izskatās, ka daudzi Vācijas politiķi joprojām uzskata, ka Ukrainas neatkarība ir vien vēsturisks pārpratums, “nejaušība”.
Pagājušajā gadā atslepenotie Vācijas Ārlietu ministrijas arhīvu dokumenti liecina, ka 1991. gadā gan Vācijas kanclers Helmuts Kols, gan ārlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers esot bijuši pret Baltijas valstu neatkarību. Kols izteicies, ka baltieši nostājušies uz “nepareiza ceļa”, bet PSRS sabrukums būšot “katastrofa”. Tāpat Kols un Genšers bijuši skeptiski par NATO paplašināšanos austrumu virzienā. Genšers uzskatījis, ka “tas neesot Vācijas interesēs”.
Tā vietā pietikšot ar brīvību ieguvušo valstu iesaistīšanu programmā “Partnerattiecības mieram”. Ja Baltija šodien atrastos ārpus NATO, ļoti iespējams, Putins būtu iebrucis nevis Ukrainā, bet Baltijas valstīs. Kols, kurš atradās kanclera amatā laikā no 1982. līdz 1998. gadam, tā arī neatrada laiku, lai oficiālā vizītē apmeklētu Baltijas valstis.
Vienīgā reize, kad viņš spēra kāju uz Latvijas zemes, bija dalība Baltijas jūras valstu padomes sēdē 1998. gadā. Toreizējā apciemojuma patiesais iemesls bijusi vēlme sastapt Krievijas premjerministru Viktoru Černomirdinu. Ironija ir tā, ka Kols un Genšers pārstāvēja Kristīgo demokrātu un Brīvo demokrātu partijas, kas tradicionāli tikušas uzskatītas par “baltiešu draugiem”.
Savukārt pašreizējais Vācijas kanclers O. Šolcs 80. gados piederēja Sociāldemokrātu partijas kreisajam spārnam. Viņš bija biežs viesis Austrumvācijā, kur ciemojās pie Brīvās vācu jaunatnes (analogs PSRS komjaunatnei) aktīvistiem.
Piedalījās demonstrācijās, kas prasīja Vācijas izstāšanos no NATO un amerikāņu karaspēka izvešanu. Taisnības dēļ gan būtu jāpiemin, ka Latvija tika uzņemta NATO un ES laikā, kad Vācijas kanclera amatā atradās sociāldemokrāts un Putina draugs Gerhards Šrēders. Neziņa patiesībā ir sliktāka par skaidri pateiktu “nē”, bet “leopardi” noteikti nav pēdējā tēma, kurā ar to no Vācijas puses vēl nāksies saskarties.
