Kārlis Streips: Reizēm dzīvē gadās kļūdīties – reizēm pat ļoti smagi 0
Reizēm dzīvē gadās kļūdīties. Reizēm pat ļoti smagi. Šonedēļ aplūkosim divus piemērus par šādiem misēkļiem ar domu, ka laimīgā kārtā, vienmēr arī pastāv risinājums.
Abos gadījumos runa ir par notikumu pirms desmit gadiem – vienā gadījumā pāris mēnešus pirms dienas, kurā rakstu šo komentāru, bet otrajā gadījumā – pāris nedēļas vēlāk.
2016. g. 23. jūnijā Lielbritānijā bija referendums par jautājumu “Vai Apvienotajai Karalistei būtu jāpaliek Eiropas Savienībā vai arī būtu no Eiropas Savienības jāizstājas?”
Kampaņa par un pret bija intensīva un “par” gadījumā masīvi demagoģiska un melīga.
Briti dzirdēja apgalvojumu, ka katru nedēļu oficiālā Londona bija spiesta pārskaitīt 350 miljonus sterliņa mārciņu uz Briseli, kurus labprāt un protams tā būtu varējusi izmantot citām vajadzībām.
Tāpat demagogi bļāva, ka kaut kur Briseles gaņģos pastāvēja sazvērestība ar mērķi tūdaliņ pat Eiropas Savienībā uzņemt Turciju, un tādā gadījumā visi 80 miljoni turku momentā pārcelsies uz Lielbritāniju, un nevienam britam pēc tam vairs nebūs darbs.
Pat minimāla loģika ļāva saprast, ka abos gadījumos tās bija kliedzošas muļķības, un kopumā ņemot tad, kad toreizējais britu premjers Kamerons paziņoja par referenduma nepieciešamību, man šķita maz ticams, ka briti būs gatavi tā kaut kam noticēt.
Bet tad pienāca referenduma diena un rīts pēc tam. 51,89% vēlētāju referendumā, kurā piedalījās 72,21% balsstiesīgo, nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības, un 48,11% balsoja pret.
Jau pirmajā dienā pēc tam bija skaidrs, ka neviens tādu rezultātu nebija gaidījis. Demagogi momentā sāka gaiņāties: Mēs taču neko par finansējumu un migrantiem neteicām! Ļaunas mēles varbūt mums gribēja tā kaut ko piedēvēt, bet nē, nē, nē, nē!
Tomēr balsojums bija balsojums, un Londona ķērās klāt pie sarunām ar Briseli par to, kā šī šķiršanās īsti notiks. Premjerei Terēzei Meijai nekas nesanāca. Nevienu neapmierinošu darījumu panāca viņas pēctecis Boriss Džonsons.
Un visu laiku kopš tam Lielbritānija ir dzīvojusi prom no pasaules lielākā tirdzniecības bloka ar visu no tā izrietošo.
Pēc referenduma premjers Kamerons savai tautai pateica, ka tas būs mūžīgs un negrozāms lēmums. Ja reiz Breksits, tad Breksits uz mūžu.
Bet nupat nesen pašreizējais premjers Endijs Burnams pirmoreiz desmitgades laikā ir uzdrīkstējies bilst, ka varbūt balsojums 2016. gadā tomēr bija kļūda, un būtu nepieciešams to apspriest vēlreiz.
Britu laikrakstā The Guardian viens politikas novērotājs premjera rīcību aprakstīja šādi:
“Endijs Burnams ir aplūkojis datus, un sapratis, ka viņa koalīcijā 80% atbalsta palikšanu Eiropas Savienībā. Kopējais noskaņojums valstī patlaban ir apmēram 60%, kuri domā tāpat, brīžiem vēl augstāks procents to, kuri uzskata, ka Breksits bija kļūda. Kāpēc man nevirzīties tajā virzienā, jo turp dodas vairākums valstī. Līderības māksla nozīmē būt priekšā pastāvošām tendencēm, lai tas izmantotu sev par labu.”
Guardian materiālā ir arī brīdinājums. 2016. gadā neviens nedomāja, ka briti zaudēs veselo saprātu. Kampaņa par palikšanu Eiropas Savienībā bija rēna un apsvērta ar datiem un cipariem. Uzvarēja histērija.
Laikraksts uzskata, ka patlaban varbūt 60% britu atbalsta šīs kļūdas labošanu, referenduma kampaņā, iespējams, uzrastos tie paši bļaustīgie demagogi, kuri tie bļauj.
Pieļauju, Eiropas Savienība būtu gatava Lielbritāniju uzņemt atpakaļ. Ceru, ka tā būs.
Par to, kas notika 2016. g. 5. novembrī esmu te rakstījis daudz un dikti. Vien piebildīšu, ka nupat Donalds Tramps noraidīja Krievijas subsīdijas. Kongresa deputāti par to ir dikti noskaitušies.
Tāpat Amerikas prezidents ir pēdējā laikā sācis bārties par Ukrainas prezidentu Zelenski, apgalvojot, ka viņš neesot labs sarunu partneris.
Tam tūdaļ pat piebalsoja Krievijas mūžsenais ārlietu ministrs, sakot to pašu.
Tomēr vēl piebildīšu, ka tā paša gada 3. novembrī mana iemīļotā beisbola komanda Chicago Cubs pirmoreiz 108 gadu laikā uzvarēja čempionātā. Tā gan bija prieka diena!
