Latvijas Universitātes doktorants Oskars Gruziņš.
Latvijas Universitātes doktorants Oskars Gruziņš.
Foto – Timurs Subhankulovs

Katrai meitenei savs vācietis. Svešu karavīru un vietējo meiteņu mīlestībā dzimušie “kara bērni” 18

Svešu valstu karavīru un vietējo meiteņu mīlestībā dzimuši “kara bērni” okupētajās zemēs bija Otrā pasaules kara dzīves realitāte. Kara bērnu fenomens Latvijā, tāpat kā faktiski visā Austrumeiropā, gadu desmitiem pieskaitīts pie ļoti jūtīgiem, pat nevēlamiem tematiem, un LU Sociālo zinātņu fakultātes doktorants OSKARS GRUZIŅŠ ir pirmais, kurš pie tā ķēries.

Reklāma
Reklāma
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 30
TV24
“Ukraiņi atraduši alternatīvu ATACMS raķetēm,” atklāj NBS majors Slaidiņš
Veselam
“Ēdiens nav tā lielākā nelaime!” Danilāns atklāj patiesību par kuņģa čūlu
Lasīt citas ziņas

Pētniecība notiek ES Marijas Sklodovskas-Kirī mācību inovatīvā projekta “Karā dzimušie bērni – pagātne, tagadne un nākotne” ietvaros. Norvēģijai Otrā pasaules kara mantojums, piemēram, ir 10 –12 tūkstoši tā saukto vācu bērnu. Latvijā tādas statistikas nav, un var droši sacīt, ka arī nebūs. Tā ir ļoti personīga, tikai apjaušama lieta. Turklāt Latvijas “kara bērniem” šobrīd jau ir ap 70 gadu. Sadarbojoties ar Okupācijas muzeju, Gruziņš savam pētījumam visā Latvijā meklē un intervē cilvēkus, kuri dzimuši 1941.–1949. gadā un kuru mātes jau pirms kara bija Latvijas iedzīvotājas, bet tēvi – kara gaitā mūsu zemē ienākuši Vācijas vai padomju armijas karavīri. Līdz šim savāktas nedaudz vairāk kā 30 intervijas. “Latvijā bieži skatāmies uz Otro pasaules karu kā krievu karu pret vāciešiem, bet intervijās atspoguļojas, ka tas nav tik vienkārši. Man ir intervijas ar vācu, krievu, ukraiņu, baltkrievu, austriešu, Sudetijas vācu (kuru māte pozicionējusi kā čehu) un Donbasa kazaka bērniem. Tā ka ne vienmēr var sacīt, ka tie ir “krievu” vai “vācu bērni”,” stāsta Gruziņš.

Jūsu pētījumā “vācu” vai “krievu bērni” liekami pēdiņās, jo precīzāk runāt par padomju armijas un Trešā reiha karavīru bērniem?

CITI ŠOBRĪD LASA

O. Gruziņš: Arī Trešā reiha karavīrus vēl var dalīt vērmahtam piederīgajos, kas bija tikai vācieši, un ieroču SS vienībās, kur bija dažādas nacionalitātes. Latvijā bija arī nīderlandieši, somi, tāpat spāņu “zilās divīzijas” karavīri. Viņu bērni intervijās man gan nav parādījušies. Arhīva dokumenti liecina, ka līdz pat kara beigām vācu karavīri nedrīkstēja oficiāli precēt latvietes, jo latviešu rases statusu nacistiskajā Vācijā tā arī nenoteica. Mēs bijām “nevācieši”, ko varētu pārvācot, tātad rases ziņā ne tik labi kā, piemēram, norvēģi, bet arī ne tik “slikti” kā poļi, kurus vispār uzskatīja par pārvācošanas necienīgiem. Bet realitāte bija tāda, ka okupētajās teritorijās, vismaz Latvijā, daudzi vērmahta karavīri šos rasu noteikumus ignorēja. Precēties nevarēja, taču attiecības bija diezgan neslēptas. Vācu karavīri “sita kanti” latviešu meitenēm. Okupācijas muzejā glabājas kādas, šķiet, baltvācu meitenes, kas pārcēlusies uz Vāciju, sarakste ar draudzenēm Rīgā. Viņām bija apmēram 20 gadu. Sarakste notiek latviešu valodā. Vēstulēs tiek ļoti bieži pieminēts, kā viņām “piesējušies” vācu karavīri, kā aicina uz teātri, kā raksta no frontes, kā tiek sūtītas paciņas. Tur ir epizode, kur viena meitene bijusi ar vācieti teātrī, kad pienākusi klāt cita, nosaukusi rupjā vārdā un pateikusi: “Tu nedari savai ģimenei godu.” Un šī meitene ir šokā par to. Vēstules ir izcilas, jo brīžiem draudzenes tajās sāk filozofēt, ko nozīmē iet sabiedrībā ar okupācijas varas zaldātiem un vai viņi meitenes vispār ciena. Tur ir tādas dziļas domas. Izskan arī frāze: “Katrai meitenei ir savs vācietis.” Šīs vēstules liecina, cik atklāti toreiz viss notika.

To jau var redzēt arī vācu okupētās Rīgas ielu fotogrāfijās.

Jā, bet tas bija liels konflikts starp to, kā vācu zaldātiem pēc ideoloģijas vajadzētu uzvesties, un to, kā notika. Protams, dzimumattiecības jau notika dažādos apstākļos, un Latvijā bija arī vērmahta karavīriem paredzēti vairāki publiskie nami. Tajās intervijās, kuras esmu uzklausījis, pārsvarā tomēr ir runa par mīlestību, par abpusēji brīvu gribu. Dažkārt stāstos izskan, ka pārtikas un citu dzīvei nepieciešamu lietu trūkuma apstākļos tas bijis “izdevīgi”. Vienā gadījumā meiteni, kura vēlāk kļuva māte, vecāki apzināti sūtījuši iepazīties. Zināms, šajos stāstos ir gan fakti, gan interpretējami ģimenes nostāsti. Piemēram, māte paņēmusi nodarbināšanai lauku saimniecībā padomju karagūstekni, par kuru meita pasmējusies, ka laikam māte tā rīkojusies apzināti, jo šis vīrietis bijis viņas, tas ir, meitas, “tips”. Tai saimniecībai bijis daudz zemes, bet dzīvojamajā ēkā iekārtojies vācu štābs. Pēc kara šai meitenei bija bērns no karagūstekņa. Interesanti, ka kaimiņus izsūtīja, taču šo ģimeni ne. To jau nekad vairs nenoskaidros, taču, iespējams, tieši šīs draudzības ar padomju karagūstekni dēļ. Vismaz tā intervijā apgalvoja viņu bērns.

Reklāma
Reklāma

Viena lieta, ko karavīra bērnam pēc tam stāstīja māte, otra – kā reāli notika. Kā ar vardarbību?

Tas joprojām ir ļoti jūtīgs jautājums. Man bijusi tikai viena intervija par to. Tā bija vardarbība no padomju karavīra puses. Smags gadījums. Nav brīnums, ka cilvēki par tādiem nevēlas runāt. No visām intervijām trīs ir netiešas, tātad tādas, kur par karavīra bērna likteni stāsta trešā persona. Arī par šo gadījumu stāstīja radiniece. Ja runā kopumā, tad no “vācu bērniem” mātes padomju režīma laikā bieži slēpa, kas ir viņu tēvi. Nereti tas vēlāk atklājās, kā radu “klačas”. Laukos, ja kādai meitai piedzima bērns, visi apkaimē par to zināja. Dažkārt ģimene tūlīt pēc tam pārcēlās uz citu dzīvesvietu. Viens kungs savai mātei par tēvu bija paprasījis tikai 55 gadu vecumā, pirms tam to pārrunājot ar radiem. Ir bijuši gadījumi, ka bērnam viņa vecvecāki tiek pozicionēti kā vecāki, bet māte – kā māsa. Tādai rīcībai bija vairāki iemesli. Pirmkārt, bērnam vairs nebija jautājumu par tēvu. Otrkārt, arī mātei bija iespējams pasargāt sevi no vientuļās mātes slavas, jo toreiz jau uz šo statusu lūkojās citādi nekā tagad. Skaitījās, ka bērnam labāk nezināt, kas ģimenē noticis kara laikā. Identitātes krīze, lielā vēlme uzzināt savu izcelšanos – tā ir viena no atšķirībām, kas nodala “vācu” no padomju karavīru bērniem. Man ir iespaids, ka pirmie vairāk centušies noskaidrot savus ciltskokus, meklē arhīvos, raksta Starptautiskajam Sarkanajam Krustam. Padomju karavīriem bērniem tēvs dzīves laikā pārsvarā bijis klāt, kamēr otriem – kā miglā tīts. Tomēr kopumā klusuma ievērošana par tēviem novērojama abos gadījumos.
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.