ASV domnīcas “Potomac Foundation” prezidents Filips Kārbers savulaik secināja, ka uzbrukuma gadījumā Zemessardze zaudētu 80 procentu savu aktīvu. Zemessardzes vadība gan šādu secinājumu apstrīd. 2
Es pieņemu, ka domnīca ir izmantojusi kara spēles kalkulatoru. Nezinot, kādi faktori ir izmantoti aprēķinu veikšanai, nav iespējams objektīvi novērtēt secinājumus. Taču, zinot Zemessardzes kaujas spēju reālo stāvokli salīdzinājumā ar potenciālā pretinieka spējām, man šādi secinājumi šķiet attālināti no realitātes. Kā minēju iepriekš, Zemessardze šobrīd nav sagatavota veikt karadarbību pret konvencionālu pretinieku. Taču tad, kad Zemessardzes bataljoni tiks ekipēti ar atbilstošiem transporta līdzekļiem, ekipējumu un sakaru līdzekļiem, būs sagatavoti lietot apvidum un pretiniekam atbilstošu taktiku, man būs jāpiekrīt Zemessardzes vadībai. Motivētas, mobilas, labi ekipētas nelielas Zemessardzes vienības, kas darbojas labi sagatavotā kaujas laukā, spēj neitralizēt arī daudz labāk ekipētas un skaitliski un tehnoloģiski pārākas vienības. Neviens kalkulators nespēj paredzēt šādu Zemessardzes kaujas spēju potenciālu un attiecīgi kaujas iznākumu. Vēsturē ir bijuši neskaitāmi piemēri, kas apstiprina šo apgalvojumu.
Taču Zemessardze un NBS ir tikai viena no aizsardzības sistēmas sastāvdaļām. Aizsardzības sistēma spēs veikt savas funkcijas tikai tad, ja visi tās elementi, tostarp mobilizācijas un civilās aizsardzības sistēma, būs attīstīti un spēs savstarpēji sadarboties. Mani nepatīkami pārsteidza nesen veiktās Aizsardzības ministrijas aptaujas rezultāti. Tajā atklājās, ka 25 procenti aptaujāto valsts apdraudējuma gadījumā neko nedarītu. Es interpretēju, ka šādas atbildes pamatā ir fakts, ka cilvēkiem nav sapratnes, kāda ir viņu loma valsts aizsardzībā, – šāda situācija nav pieļaujama. Tāpat kritiski skatos uz to, ka cilvēki aptaujā atzinuši, ka valsts drošība esot uzlabojusies, jo to pierādot NATO spēku klātbūtne mūsu valstī. Manuprāt, tas ir maldinošs priekšstats – situācija valsts drošībā būs uzlabojusies tikai tad, kad sabiedrība kopumā un katrs sabiedrības loceklis zinās savu vietu un lomu valsts aizsardzībā.
Analītiķi uzsvēruši, ka apdraudējuma gadījumā Baltijas valstīs vienmēr tikšķēs pulkstenis, līdz ieradīsies sabiedrotie. Kritiskais laiks parasti tiek minēts 72 stundas.
Ņemot vērā, ka mēs dalām robežu ar Krieviju, turklāt mūs un sabiedrotos šķir Baltijas jūra, kurā dominē Krievijas jūras spēki, un ir šaura, viegli noslēdzama sauszemes josla Lietuvā starp Baltkrieviju un Kaļiņingradu, laika jautājums ir ļoti aktuāls. Protams, mēs nedzīvojam informācijas vakuumā. Mums un mūsu sabiedrotajiem ir dažādi izlūkošanas sensori, kas ļauj laikus atklāt apdraudējumu. Tomēr mums jāgatavojas ļaunākajam scenārijam. Mēs nevaram izslēgt iespēju, ka Krievija konfrontācijai ar NATO vai ASV izvēlēsies Baltijas valstu teritoriju. Turklāt Krievija daudzus gadus, izvietojot vienības un infrastruktūru Baltijas valstu tiešā tuvumā un Kaļiņingradā, mērķtiecīgi veidojusi šādai konfrontācijai sev labvēlīgus apstākļus. Un labvēlīgi apstākļi Krievijai, pirmkārt, nozīmē to, ka sabiedrotie spēki nespēs ierasties, pirms tiks sasniegti noteiktie mērķi. Tas nozīmē, ka mums operācijas sākotnējās fāzēs jābūt gataviem cīnīties bez vai ar ierobežotu sabiedroto spēku atbalstu. Un arī tas ir paveicams, ja precīzi definējam ambīciju līmeni un uzdevumus, paturot prātā, ka sabiedrotie spēki agrāk vai vēlāk ieradīsies un palīdzēs tikt galā ar agresoru un atjaunot valsts robežas. Konvencionāla uzbrukuma gadījumā sauszemes spēku uzdevums nav aizsargāt valsts teritoriju, bet gan mērķtiecīgi iznīcināt pretinieka tehniku un dzīvo spēku, kā arī radīt apstākļus, lai spētu ierasties sabiedrotie. Lai to panāktu, mūsu vienībām jābūt mobilām, jāmāk darboties ar ekipējumu, sekmīgi jāizmanto improvizācijas un spējas strādāt informācijas vakuumā.
