Agris Liepiņš: Kā sēnes pēc lietus saradās virkne politiķu, kuri sevi iedomājas par nacionālās drošības garantiem! 8
Agris Liepiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Reiz kāds šņabdegunis apgalvoja, ka viņa iecienītā nodarbe nav nekāda prasta dzeršana – tā esot saruna ar dieviem. Teicams piemērs, kā vienkāršas un cilvēciski saprotamas lietas pasniegt apgarotā un svētas misijas apdvestā mērcē.
Kaut ko līdzīgu varam novērot nule kā sāktajā valdības potēšanas pasākumā.
Tā vietā, lai visiem saprotamā valodā vienkārši pateiktu, ka katram savs krekls tuvāks, valdības informatīvajā ziņojumā tiek skaidrots – ārpusrindas sarakstā tiks iekļautas amatpersonas, kuru vakcinācija ir nepieciešama nacionālās drošības un valsts darbības nepārtrauktības nodrošināšanai.
Formulējums visnotaļ ambiciozs, gandrīz kā saruna ar dieviem.
Līdz šim man likās, ka valsts nacionālo drošību sargā vai grauj kādas personas darbība, amatvīra godaprāts un uzticība savai valstij, bet tagad izrādās, ka pote.
Kurš tiks iekļauts šajā sarakstā? Pāris valsts augstāko amatpersonu? Tas vēl būtu saprotami, bet raugi – kā sēnes pēc lietus sarodas virkne politiķu un deputātu, kuri sevi iedomājas par nacionālās drošības garantiem!
Arī es no sirds vēlos, lai mana valsts būtu droša, tāpēc ierosinu papildināt sarakstu ar bijušajiem premjerministriem, ministriju vadītājiem, parlamentārajiem sekretāriem, komisiju vadītājiem un pašvaldību darboņiem, kuri nesenā pagātnē sevi šādā vai citādā veidā pašpasludinājuši par drošības garantiem.
Par provi poti noteikti pelnījis bijušais premjerministrs Aivars Kalvītis, jo savulaik viņš publiski paziņoja: “Esmu garants stabilitātei un drošībai valstī!”
Labi noderētu arī pie frakcijām nepiederošā deputāta Gobzema kunga patosa pilnie izteicieni, viņš noteikti ir pelnījis poti!
Ar daudzo un dažādo drošības garantu potēšanu nav gana. Politiķi vēl atstājuši atvērtas durvis atsevišķu viedokļu līderu vakcinācijai, ar to saprotot personas, kuru viedoklī ieklausās un kuru paustajam uzticas konkrētas sabiedrības grupas.
Vai manu dieniņ, šāds formulējums paver bezgalīgas iespējas sarūpēt ārpuskārtas poti visiem radiem un draugiem.
No paziņotā izriet, ka uz poti var cerēt modē nākušie influenceri, jo viņi ir viedokļu veidotāji un katram ir savs paprāvs sekotāju pulciņš jeb konkrētas sabiedrības grupas.
Tikpat labi tās varētu būt deputātu un ministru sievas, jo viņu viedoklī, gribētos cerēt, ieklausās personas, kuras sevi iedomājas par nacionālās drošības un valsts darbības nepārtrauktības nodrošinātājiem!
Lai kāds uzdrošinās apgalvot, ka politiķis savas sievas viedoklī neieklausās, tad tautas kalps vakariņās dabūs sēdēt pie tukša šķīvja!
Tā vien liekas, ka atstātās pavērtās durvis ātri vien izvērtīsies par vaļā atrautiem laidara vārtiem.
Citiem vārdiem sakot – politiķiem, nepacietībā trinoties pie vakcinācijas kabineta durvīm, nebija laika izdomāt kādu jēdzīgāku formulējumu. Pietrūka komunikācijas ar sabiedrību, kā sacīt jāsaka.
Beigu galā padevies tāds patosa pārpilns, jocīgs vārdu salikums, kas izraisa divdomīgas asociācijas. Līdzīgi kā Krišjāņa Kariņa labi domātā, bet jocīgi saprastā frāze par Lieldienām, kurās mēs viens otram rādīsim savas olas pa gabalu.
Nu labi, jokus pie malas. Lēmumam, kura amatpersona saņems ārpuskārtas poti, ir jābūt ļoti izsvērtam, pamatotam un sabiedrībā izskaidrotam. Jo tas ir ļoti sensitīvs jeb jūtīgs lēmums.
Rīkojoties kā šobrīd, politiķi grauj sabiedrības uzticību valsts pārvaldes institūcijām. Un, iespējams, nākotnē viņiem nāksies uzdot sev jautājumu, vai pote nacionālās drošības sargātājiem veicināja nacionālo drošību sabiedrības apziņā vai kaitēja tai.
Vai man, vienkāršam pilsonim, briesmu brīdī būs motivācija aizstāvēt politiķi, kurš pirmais ārpus kārtas aizskrēja pēc potes?
Varbūt es sliekšos domāt par to, ka politiķi ļaunprātīgi izmantojuši savu stāvokli? Jācer, ka briesmu brīdī, ja, nedod Dievs, tāds pienāks, domāšu par valdību tikai to labāko!
