Ko liek, to dziedam? 0
Dziesmu svētki kļuvuši par sava veida latvisku rituālu, kas atkārtojas noteiktā laikā un veidā, par kopīgu pārdzīvojumu un latviskās piederības un garaspēka apliecinājumu. Laiks ir parādījis, cik šis rituāls latviešiem ir nozīmīgs – gan Latvijā, gan ārpus tās. Dziesmu svētkos mēs sanākam, lai stiprinātos pārliecībā – vēl joprojām esam liela, stipra un skaista tauta. Svētku mākslinieciskā puse ir nozīmīga. Taču vēl svarīgāks ir vēstījums – ko un kāpēc mēs dziedam, kādā valodā mēs dziedam, ko vēlamies apliecināt.
Bez balsstiesībām
Dziesmu svētki, tāpat kā deju svētki, savā būtībā ir tautas pašizteikšanās svētki. To pamats mūsu – amatieru – gadiem ilgs pacietīgs darbs. Koristi kopš padomju laikiem (pat vēl senāk) ir raduši samierināties ar svētku rīkotāju idejām un piedāvāto repertuāru. Kas tik viss un kādās valodās ir dziedāts Mežaparka estrādē! Un tam tā lemts turpināties – ejam, kur liek, dziedam, ko liek, un priecājamies, ka ļauj dziedāt? Lemšanā par Dziesmu svētkiem koristiem nav dotas balsstiesības.
Latvijā ir spēkā 2005. gada 28. jūnijā pieņemtais Dziesmu un deju svētku likums. Pēc likuma 8. panta Dziesmu un deju svētku padomes sastāvā ir divi koru nozares pārstāvji (pieaugušo koru pārstāvis un skolēnu koru pārstāvis). Tādējādi visiem pieaugušo koriem šajā padomē ir tikai viens “nozares pārstāvis”. Likums neprecizē, kas šajā padomē pārstāv tūkstošiem Latvijas amatieru koru koristu, kurš ir šis “koru nozares pārstāvis”, kas un kā viņu deleģē? Padomē nav nodrošināta ne jaukto, ne sieviešu, ne vīru amatieru koru pārstāvība. Dziesmu un deju svētku padomes sastāva un funkciju regulējums Dziesmu un deju svētku likumā izskatās kā pa roku galam tādu ierēdņu sastādīts, kuriem par šiem svētkiem ir aptuvena nojausma.
Kā panākt turpināmību
Lai arī šo svētku kopkoris šķita gana jauneklīgs, tomēr jābūt valstiskam un perspektīvam skatījumam tautas kordziedāšanas tradīcijas uzturēšanai. Jāveicina visas tautas koru kustība no skolas sola līdz sirmgalvja gadiem. Jāveido amatieru koru un kordziedāšanas atbalsta valsts programma. Katram amatieru korim vajadzētu būt iespējai lūgt un saņemt zināmu valsts atbalstu atkarībā no kora muzicēšanas kvalitātes un panākumiem. Kori lauku apvidos varētu pretendēt arī uz kādu īpašu valsts palīdzību, jo laukos kora darbībai ir vēl papildu loma kā vietējās sabiedriskās un kultūras dzīves balstam. Korim jābūt obligātam mācību elementam katrā vispārizglītojošā skolā.
Kam jātiek ”virsdiriģentu olimpā”?
Kuri no jaunajiem virsdiriģentiem šodien pacels kopkori un tautu tajā dvēseles lidojumā, kur mūs kādreiz pacēla Haralda Medņa viedā roka? Tagad “virsdiriģentu olimps” kļuva plašāks – kopkora priekšā stājās daudzi jauni virsdiriģenti.
Kā Latvijā viens amatieru kora diriģents var kļūt par Dziesmu svētku virsdiriģentu? Kādas ir prasības, kas ir lēmēji? Virsdiriģentu apstiprināšanā arī koristiem būtu jāļauj iegūt kādu ieskatu un izteikt vēlējumus. Demokrātiski būtu koristiem ļaut izvirzīt kandidātus un balsot par virsdiriģentiem, varētu veikt arī koristu anketēšanu. Nav gluži saprotams, ar ko Dziesmu svētku “goda” virsdiriģents atšķiras no “īstā” virsdiriģenta. Nebūtu lieki pievērst vairāk uzmanības amatieru koru diriģentu algām un sociālajiem jautājumiem. Skumji bija savulaik lasīt presē par to, kā mūža pēdējos gadus aizvadīja kādreiz iemīlētais virsdiriģents Jānis Dūmiņš.
Dziesmu svētku estrāde
Tuvojies Dziesmu svētku lielajai estrādei pa tik pazīstamo liepu aleju, ikreiz jūties kā svētceļnieks, kurš pēc ilga laika atgriežas savas svētnīcas pakājē. Garā un patukšā liepu gatve varētu būt izmantota pilnvērtīgāk. Te varētu atrasties gan kādas paliekošas piemiņas zīmes iepriekšējiem latviešu Dziesmu svētkiem, gan stendi ar iepriekšējo svētku uzņēmumiem, gan agrāko Dziesmu svētku virsdiriģentu portreti.
Atgriežoties pie Dziesmu svētku estrādes iespējamās pārbūves, ir jārunā par divām lietām – skatītāju un dziedātāju zonām. Būtu jāapdomā arī tas, lai pārbūve nesabojātu esošo Dziesmu Svētnīcas auru. Žēl, ka jau iznīcināti skaistie latviskie ornamenti jumta plaknē virs dziedātāju galvām. Estrādes pārbūvju projektētājam būtu jāiejūtas dziedātāja lomā, kam svarīgi no savas vietas labi saskatīt diriģentu un saprast viņa žestus. Dziedātāju estrādē un starp dziedātājiem un diriģentu nedrīkstētu atrasties nekas lieks, kas traucētu katra dziedātāja garīgo un vizuālo saiti ar virsdiriģentu. Lai arī lielie ekrāni skatuves malās ir noderīgi publikas ērtībām, tomēr svētku estrāde aizvien tiek pārblīvēta ar apjomīgām, stilā neiederīgām tehniskām instalācijām, vadiem un kabeļiem, kas rada risku koristu drošai kustībai.
Dziedātāju tribīņu galos atrodas divi torņi, kuros plīvo valsts karogi. Šajos svētkos karogi šķita tādi kā mazāki un pieticīgāki. Skaisti izskatītos lielie sarkanbaltsarkanie karogi, kuri senāk plīvoja torņos lielu vimpeļu formā.
Laukumā starp skatītājiem un dziedātājiem ir jābūt vienīgi funkcionāli veidotai diriģenta tribīnei. Ir dažas ētiskas lietas virsdiriģentu tribīnes sakarā. Tā ir kā kancele dievnamā, kurā kāpj tikai mācītājs. Svēta vieta. Nezinu, vai līdz šim šo nerakstīto likumu kāds būtu pārkāpis kā šogad.
Ģenerālmēģinājumu koncertos klausītāju vietas nebija piepildītas un turpināja tukšoties koncerta gaitā. Vai biļešu ažiotāža patiesi apliecina mūsu publikas nedalītu mīlestību pret kora mūziku un Dziesmu svētkiem? Publikas vietu skaitu var palielināt, ja mazāk prasīgu apmeklētāju daļu izvietotu nogāzēs klausītāju laukuma malās, ļaujot klausītājiem sēdēt uz zemes.
Ko dziedāsim?
Būtu lietderīgi veikt gan klausītāju, gan koristu anketēšanu, ļaujot izteikt vēlmes par nākamajiem svētkiem. Jārīko divi koru koncerti tāpat kā agrāk – viena koncerta pamatu veidotu vīru un sieviešu kori, bet otru – jauktie kori.
Šā raksta autoram nav nekādu iebildumu pret pūtēju orķestriem, taču kādreiz orķestri veiksmīgi aizpildīja koru nomaiņas pauzes. Deju svētku gabaliņa ienešana Dziesmu svētkos turpmāk būtu apdomājama – vai šis priekšnesums attaisno uz to liktās cerības sliktās redzamības dēļ. Dziesmu svētku koncerta fināls ir pelnījis īpašu analīzi, bet īsas piezīmes ir šādas. Ērika Ešenvalda par sava veida koru hitu kļuvusī “Dvēseles dziesma” izskanēja, baudot publikas un dziedātāju ovācijas. Autors radījis patiesi “lipīgu” melodiju, kas sader ar visai demokrātisko tekstu. Šo rindu autors atļaujas pievienoties tiem, kuri izsaka šaubas par Uģa Prauliņa “Jāņu nakts mistērijas” atskaņojumu. Ir iegājies svētku nobeigumā atskaņot speciāli gadījumam rakstītu lielākas formas skaņdarbu ar instrumentālu pavadījumu. Vecajās Dziesmu svētku nošu grāmatiņās jau iegūlis zināms skaits tikai vieniem svētkiem rakstītu “gabalu”. Klāt nācis vēl viens?
Ko dziedāsim nākamajos Dziesmu svētkos? Arī koristiem šajā jautājumā savs vārds sakāms. Šo rindu autora ierosinājumi – komponēt jaunu dziesmu vīru koriem ar Edvarda Virzas slaveno patriotisko dzejoli “Karogs”, kas iederētos Latvijas valsts simtgades atcerē. Kopkorim varētu aranžēt Leonīda Breikša lūgšanu “Kungs, kas zāles čukstus dzirdi” ar Imanta Kalniņa mūziku. Modernākiem skaņdarbiem jāatvēl vieta atsevišķā jauniešu koru koncertā.
Uzvedība un kārtība
Koristi ir laikus jāinstruē par koncertu un mēģinājumu disciplīnu un ētiku. Par dziedātāju kopīgām kustībām uz skatuves, “vilnīšiem”, aplaudēšanu ritmā, līdzi dziedāšanu orķestrim, apsveikuma dziesmām, saucieniem u. tml. kora spontānām izdarībām. Būtu jāapsver, kā panākt arī publikas iesaistīšanos. Bet daļa publikas varbūt uztver Dziesmu svētkus kā kaut ko līdzīgu brīvdabas popmūzikas koncertam vai zaļumballei. Nemitīgas balsu murdoņas dēļ tālākās rindās kori ar grūtībām var sadzirdēt.
Kārtībai ir jābūt. Tajā skaitā arī Dziesmu svētkos. Tikai apsardzes darbinieku rīcība un uzvedība reizumis šķita kā mantota no kāda pagājībā zuduša politiskā režīma laikiem. Drūmajos padomju laikos šajā ziņā Dziesmu svētkos jutāmies brīvāk. Tādu “apsargu” klātbūtne, darbība un uzvedība ir nepiemērota un sveša mūsu mentalitātei un latviešu Dziesmu svētku kultūras garam. Dziesmu svētki ir latviešu tautas svētki, un tautai, arī koru dziedātājiem, ir tiesības runāt līdzi svētku rīkošanas jautājumos.
ATBILDE
Uz vēstulē izskanējušajiem dažiem jautājumiem atbild XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV Deju svētku rīkotāja – Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) direktora vietniece Signe Pujate.
“Dziesmu un deju svētku padomes izveides kārtība, kā arī darba organizācija ir noteikta 2012. gada 21. februāra MK noteikumos “Dziesmu un deju svētku nolikums”. Padomē koru nozari patlaban pārstāv divi Latvijas diriģenti – Romāns Vanags un Māris Sirmais. Abi diriģenti ir savas jomas profesionāļi ar kompetenci visu kora veidu darbībā un nozīmīgu organizatorisko un mākslinieciskā darba pieredzi. Nozaru, tajā skaitā koru un nevalstisko organizāciju pārstāvjus, darbam padomē izvirza LNKC nozaru ekspertu padomes, Valsts izglītības satura centra ekspertu padomes, kā arī nevalstiskās organizācijas.
Svētku virsvadītājus un virsdiriģentus šobrīd izvirza svētku pasākumu (koncertu) mākslinieciskie vadītāji, balstoties uz māksliniecisko koncepciju un konkrētā pasākuma saturu un repertuāru. Viņiem jāatbilst LNKC nolikumā noteiktajiem kritērijiem (vismaz pieciem no septiņiem). To vidū – jābūt akadēmiskajai vai profesionālajai augstākajai izglītībai mūzikā (virsdiriģentam) vai akadēmiskajai vai profesionālajai augstākajai izglītībai (virsvadītājam). Nepieciešama arī virsdiriģenta vai virsvadītāja pieredze reģionālajos Dziesmu un deju svētkos. Starplaikos jāveic Dziesmu un deju svētku procesa pasākumu virsdiriģenta vai virsvadītāja pienākumi. Nepieciešams arī, lai profesionāla žūrija personas vadītā kolektīva sniegumam starplaika skašu finālos būtu piešķīrusi nomināciju “Grand Prix” vai 50 maksimālo punktu sistēmā sniegumu būtu novērtējusi ar 40 – 50 punktiem. Visus kritērijus sk. LNKC nolikumā lnkc.gov.lv.
Personai piešķirtais goda nosaukums – Svētku goda virsdiriģents vai Svētku goda virsvadītājs – ir pastāvīgs. Lai personu tam izvirzītu, tai jābūt bijušai svētku virsdiriģentam vai virsvadītājam vismaz trijos svētkos, kā arī ilggadēji jādarbojas nozarē, kas saistīta ar Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanu un attīstību.”
