Monika Zīle: “Krievu pasaules” atbaidošais vieplis 79
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Nežēlība dzimst ļauna prāta un gļēvas sirds laulībā.” Ludoviko Ariosto, 16. gs. itāliešu dzejnieks
Cietsirdībai, tāpat kā jebkura ļaunuma izpausmei, noder ikviens iemesls un atsevišķa motivācija nav nepieciešama – šis viedoklis sastopams gandrīz visos franču rakstnieka Romēna Garī darbos. Pārsvarā tapuši aizvadītā gadsimta vidū, tie savā ziņā izrādījušies pravietiski piemērojami tagadnei: jāsecina, aplūkojot domu telpu jeb sociālo tīklu vietnes, kur publiskajos paudumos atspoguļojas mūsu lielā austrumu kaimiņa sabiedrības noskaņa pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā.
Jāteic, jūtīgām personām šai “kompānijai” labāk netuvoties, pirms nav iedzerts kraukšķis nervu līdzsvarojuma mikstūras. Jo te pludo neiedomājams naids, skan briesmīgi lāsti un nāves novēlējumi un bez pieseguma atklājas visnepievilcīgākās dziņas, ko cilvēkos atbrīvojusi Krievijas uzdrīkstēšanās ar ieročiem pārkāpt citas suverēnas valsts robežu.
Kamēr tas nebija noticis, liekas, tauta valdījusies, drusciņ kautrēdamās atzīt slepkavnieciskās tieksmes un svešas mantas iekārošanu.
Bet nu tam zaļo gaismu devis Vladimirs Putins, līdz ar to vārti līdz galam vaļā visam kristietības baušļos nosodītajam. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Krievijas Pareizticīgās baznīcas visas hierarhijas svētī šo slaktiņu un laupīšanu orģijas.
Kremļa algoto propagandistu pienesums agresijas kurināšanā vispārzināms: šķiet, dažas savai teroristiskajai valstij ar asinīm uzticību zvērējušas zeltamutes ik dienas zilajos ekrānos sacenšas Ukrainas iznīcināšanas mudinājumos. To atbalsis Krievijas sociālajos tīklos liecina, ka necilvēcība diemžēl ir pieprasīts un plaši patērēts produkts turienes sabiedrībā.
Aicinājumi bumbot un graut pilsētas, šaut un kārt mierīgos iedzīvotājus ir gandrīz visu ierindas pilsoņu viedokļu motīvs. Ļoti gribētos domāt, ka šādi izpaužas tikai viena neliela margināļu grupa.
Bet reportāžas mobilizēto izvadīšanas pasākumiem – jūsmīgi karogoti pūļi, patriotiski marši, vēlējumi svilināt Ukrainas zemi – dzēš jebkādu ilūziju par tautas vēlmi stāties pretī kara kurinātājiem.
Tomēr Kremļa veidotās “krievu pasaules” atbaidošo viepli vislabāk atklāj sievietes, pulkos lūgdamas Vladimiram Putinam jaudīgāku ieroču piegādes “mūsu puikām” frontē. Jā, vienīgi to!…
Absolūti pretdabiski izskatās mātes, televīzijas kameras objektīva priekšā sirsnīgi slavēdamas Krievijas prezidentu, kurš dēliem dod iespēju kaujas laukā trenēt vīrišķību.
Nepilnajos trīsdesmit gados pēc pirmā Čečenijas kara, kad zaldātu mātes vienojās slaktiņa izbeigšanas pieprasījuma demonstrācijās, Krievijas propaganda no ļaužu smadzenēm izskaudusi ne tikai cilvēcību, bet arī loģisko spriestspēju. Tagad apziņā nostiprināta pārliecība, ka krieviem ir mistiski nopelni, kas pasaulei jāatalgo.
Šajā sakarā vērts bez rozā brillēm aplūkot arī Putina opozīcijas nometni.
Tās līdera Alekseja Navaļnija komandas runasvīrs Leonīds Volkovs nesen pauda uzskatu, ka pēc kara Eiropai jāpalīdz Krievijai atkopties – nebūšot taisnīgi atbalstīt tikai Ukrainu; turklāt, redzot citus dzīvojam labklājīgāk, krieviem atkal modīšoties uzbrukuma plāni…
Atkāpjoties no Mikolajivas, okupanti Kiseļevkā nopostījuši Dievmātes Bezvainīgās Ieņemšanas kapelu. 1852. gadā uzbūvētā Romas katoļu baznīca bija gan svētvieta Ukrainas dienvidos, gan arhitektūras piemineklis. Šis viens piemērs simtiem citu līdzīgo virknē vēlreiz apstiprina – “krievu pasaulē” svēts nav itin nekas.
