Māris Zanders: Mūsdienu pasaulē, kurā alkas pēc publikas uzmanības kļūst arvien slimīgākas, jāmēģina atrast līdzsvaru 20
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gadījumā, ja kāds lasītājs tālākajā tekstā saskatīs kādas līdzības ar konkrētiem personāžiem Latvijā, tā būs vienīgi un tikai sakritība.
Ja bez ironijas, visnotaļ bieži mēs dzīvē saskaramies ar ļaudīm, par kuriem ar nosvērtāku raksturu apveltīti līdzcilvēki saka: labāk nepievērsiet viņam (viņai) uzmanību – jo to viņš (viņa) tieši vēlas. Kopumā, šķiet, apgalvojums pareizs, tomēr vēlos nedaudz to paķidāt.
Pirmkārt, jāpārdomā, ko mēs saprotam ar “pievērst uzmanību”.
Manuprāt, tērēt laiku un enerģiju personāža kārtējām izdarībām vai izteikumiem patiešām nav vērts, tomēr noglabāt atmiņā gan.
Piemēram, daudzās valstīs ir politiķi, kuri pandēmijas kontekstā ir sarunājuši apbrīnojama līmeņa muļķības (tas, starp citu, nav tas pats, kas kļūdīties un vēlāk kļūdu atzīt). Vai kārtējā gvelšana ir uzmanības vērta? Nē. Vai šo gvelšanu ir vērts paturēt prātā kā liecību par to, ko no šī politiķa var sagaidīt? Ir.
Citiem vārdiem sakot, es īsti neatbalstu pilnīgi relaksētu attieksmi žanrā “internets pacieš visu” (jaunākai paaudzei atgādinājums, ka sensenos laikos bija izteiciens “papīrs pacieš visu”). Ja kāds ar neparastu vieglumu var melot par vienu jautājumu, labāk rēķināties, ka tas pats var notikt arī par citiem.
Te, protams, būtisks aspekts ir arī konkrētā personāža reālās iespējas un pilnvaras. Piemēram, ja Filipīnu prezidents (nu jau drīz bijušais) Duterte apsola policistiem viņus izpestīt, ja viņiem nāksies stāties tiesas priekšā pilnvaru pārsniegšanas dēļ, tad tas ir nopietnāk par situāciju, kurā, ja tā var teikt, ierindas politiķis Duterte aicinātu policistus vispirms šaut un pēc tam noskaidrot lietas apstākļus.
Otrkārt, jautājums ir, kā personāžs rīkojas, ja viņa izdarības nav piesaistījušas vēlamo publikas uzmanību? Proti, ir risks, ka tik kārotās publicitātes sasniegšanai latiņa tiek pacelta augstāk, un tad visi draudzīgi nonāk mazliet dīvainā situācijā – viens uzvedas arvien ekstravagantāk, pārējie cenšas ignorēt, kas rada vēlmi uzvesties vai izteikties vēl trakāk, un tā uz priekšu.
Lai izvairītos no eskalācijas, acīmredzot jāskatās eskalācijas saturs. Ja uzmanības kārais humanoīds vispirms apgalvo, ka, teiksim, pār pasauli valda Geitss un Soross, un tālāk papildina šo tēzi ar apgalvojumu, ka abi patiesībā ir citplanētieši, tāds kāpinājums ir ignorējams.
Ja humanoīds no verbālas agresijas pāriet uz fizisku – tā ir cita situācija.
Treškārt, var gadīties, ka pati kreņķēšanās par tēmu “pievērst vai nepievērst uzmanību” sevī iekļauj kļūdu, jo skandalozais personāža izdarību mērķis ir ne tik daudz panākt, lai “visi” par viņu runā, cik šī cilvēka jau esošo atbalstītāju loks.
Protams, var teikt, ka Trampam patika tracināt savus pretiniekus, tomēr domāju, ka viņam svarīgāk bija atkal un atkal apliecināt saviem faniem, ka viņi nav kļūdījušies savā izvēlē.
Cits piemērs ir Berluskoni Itālijā, proti, visticamāk, ekspremjera savdabīgās (maigi sakot) atklāsmes par sievietēm patiesībā vairāk orientētas uz noteiktu Itālijas sabiedrības daļu, kam šādi uzskati šķiet pareizi.
Ja Čehijas prezidents Zemans dažkārt sadraudzējās ar spirtotiem dzērieniem tik ļoti, ka tas bija redzams televīzijā, tad, visticamāk, viņš to varēja atļauties tāpēc, ka labi zināja – viņa atbalstītājiem ir līdzīga attieksme pret destilācijas procesa produktiem.
Savukārt, ja tu panāc, ka tevi aiztur policija, tad vismaz ne mazāk svarīgi par apziņu, ka “visi” par tevi runā, ir tas, ka šādi tu tieši saviem atbalstītājiem esi parādījis – tu esi cilvēks, kurš viņu pasaules skatījuma vārdā ir gatavs riskēt un ciest, tu patiešām esi savējais. (Tas, starp citu, ir būtiski, ja paturam prātā, cik bieži dažādas elektorāta grupas pēc vēlēšanām jūtas piemānītas, jo “savējie”, izrādās, tādi nav.)
Citiem vārdiem sakot, pirms rakstīt dusmīgu vērtējumu sociālajos tīklos, ir vērts atcerēties par iespēju, ka jūs nemaz neesat kārtējo izdarību auditorija.
Rezumēju: mūsdienu pasaulē, kurā alkas pēc publikas uzmanības kļūst arvien slimīgākas (un tas attiecas ne tikai uz politiku), jāmēģina atrast līdzsvaru: nebojāt sev bez vajadzības nervus, tomēr nekļūt arī vienaldzīgiem.
