Labāk pašam sadzelt rokas nātrēs. Saruna ar Lauri Dzelzīti un Gintu Andžānu 0
Šajā sezonā pirmais priekškaru 31. augustā vērs Dailes teātris ar izrādi Lielajā zālē “Toma Sojera piedzīvojumi” Dmitrija Petrenko režijā.
“Toms Sojers” ir stāsts par dzīvi kādā Amerikas pilsētiņā Sanktpītersburgā (līdzīgā savu bērnību 19. gadsimta 40. gados pavadīja Semjuels Klemenss (1835 – 1920), vēlākais amerikāņu humorists rakstnieks ar pseidonīmu Marks Tvens. – V. K.) un puišeli Tomu Sojeru, viņa draugiem Haklberiju Finu un Džimu, kas tolaik vēl bija verga kārtā.
Galvenajās lomās: Gints Andžāns un Lauris Dzelzītis, kuri par saviem atveidotajiem tēliem izsakās visnotaļ atzinīgi.
Lauris Dzelzītis: – E, vai man būtu jāiejūtas tādā kā tēva pozīcijā? Sāksim ar to, ka es būtu priecīgs, ka ir dēls. Forši. Ja no rakstura viedokļa… vai tad Toms ir kaut kāds?
Gints Andžāns: – Labāk, lai mājās Toms Sojers, nevis superkārtīgais, uzcītīgais švīts Alfrēds Trampls, kas neuzdrīkstas iespert akmenim, jo baidās sabojāt savas glaunās kurpes. Labāk pašam sadzelt rokas nātrēs nekā tikai no grāmatām uzzināt par sāpēm, baidīties tām dzēlīgajām tuvoties un tā arī nekad neuzzināt, ka no nātrēm var izvārīt garšīgu zupu. Pats esmu bērnību lielākoties pavadījis laukos, nevis pilsētā, grāmatas lasījis tad, kad gribējies, un nevis tāpēc, ka tas būtu obligāti jādara, un man šķiet, ka augt ārā ir veselīgāk un labāk nekā dzīvojot “kastē”.
– Trīs lietas, kuras šķiet simpātiskas Tomā Sojerā…
L. Dzelzītis: – Fantazētājs, puika ar lielu iztēles talantu, aizrautīgs un ideālists. Man viņā patīk viss! Mans tēls ir ideāls. Nevaru viņā nosaukt nevienu sliktu īpašību no savām pozīcijām.
– Un kā no Haklberija skatpunkta?
G. Andžāns: – Nuja, Toms ir godīgs un uzticams draugs. Tāds, kas nedomā tikai par sevi, bet arī par Haku, kuram vienmēr ir blakus, tu vari uz viņu paļauties un uzticēties.
Visu interviju lasiet 16. augusta “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.
