“Lai elpotu, mums vajag naftu”. Santas Hiršas recenzija par festivāla “Survival Kit 11” izstādi “Būt drošībā ir bīstami” 0
No 4. septembra līdz 4. oktobrim bijušajā Rakstniecības un mūzikas muzeja ēkā Tērbatas ielā 75 norisinās Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētā festivāla “Survival Kit 11” izstāde “Būt drošībā ir bīstami”.
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētā festivāla “Survival Kit 11” tēma un nosaukums ir “Būt drošībā ir bīstami”, un tas pievēršas pretrunām modernās pasaules radītajās drošības struktūrās.
Izstādes kuratores Katjas Krupeņņikovas skatiens ir pievērsts varas, baiļu un drošības mehānismu mijiedarbībai un no to savstarpējām attiecībām izrietošajām apspiešanas un diskriminācijas formām.
Rietumu sabiedrību un tās patiesības veidojošie sociālie procesi bieži vien tiek vai nu aizmirsti (jo vēsturi rak-sta “uzvarētāji”), vai arī kļuvuši tik ikdienišķi pierasti, ka tos vairs nepamanām un uzskatām par pašsaprotamām, nemaināmām parādībām.
Izstādes mākslas darbi lielākoties aktualizē marginalizētas mūsdienu dzīves pieredzes un cenšas pievērst skatītāja uzmanību pašam marginalizēšanas procesam.
Kopumā eksponēti 29 mākslas darbi, un tos caurvijošais vēstījums ir izvērpts pietiekami smalks, lai neieklīstu banalitātēs vai pārāk burtiskās tēmas ilustrācijās, darbi lielākoties uzvedina uz mākslas darbā aktualizēto problēmu patstāvīgu apjēgšanu, nevis tās didaktiski skaidro kā jaunas patiesības.
Mazāk veiksmīgs šķiet dokumentālo mediju īpatsvars – proporcionāli pārāk liela daļa eksponātu ir informatīvi sižeti vai teksti, netiek iesaistītas vizuāli estētiskās dimensijas, kas mākslinieciski paspilgtinātu darbu anotācijās izteiktās idejas.
Mākslas izstādei nav jābūt izklaidējošai, tai ir jāizglīto skatītājs arī bez vizuāliem efektiem un izskaistinājumiem, taču problēmu, tēmu, politisko kontekstu spektrs šajā izstādē šķiet pārāk plašs, lai pat vairāku apmeklējumu laikā skatītājs pilnvērtīgi iepazītos ar katru no tiem – informācijas blīvums liek kļūt paviršam.
Iespējams, ka lielais tekstu un video darbu īpatsvars ir pandēmijas apstākļu rosināts, jo šī formāta darbus gluži vienkārši ir vieglāk “transportēt” un eksponēt ierobežotas pārvietošanās laikmetā.
Uz dominējošā dokumentalitātes un plakanā attēla fona izceļas un tādēļ jo spēcīgāk iedarbojas darbi, kas balstās pretējos izteiksmes līdzekļos, piemēram, ironiskā Martas Tuomālas video instalācija, kurā apmeklētājs var pievienoties stundu garam velo video treniņam, klausoties repa lamās, kas vērstas pret nevienlīdzības, vardarbības un diskriminācijas piemēriem Somijā.
Drošības un baiļu psiholoģija tiek aplūkota ciešā saistībā ar kapitālisma mehānismiem, efektivitātes, produktivitātes un pragmatisma baušļu negatīvo ietekmi uz cilvēku pašizpratni.
Izstāde atsedz šīs sistēmas negausības radītās katastrofas un nevēlēšanos uzņemties atbildību par tās upuriem, manipulējot ar drošības un apdraudējuma mītiem.
Dažādu etnisko un seksuālo minoritāšu dzīves formas lielā mērā izriet no bailēm, un atstumtības dēļ viņi ir spiesti veidot jaunas dzīves prakses un kopienas.
Sabiedrība šīs netradicionalitātes mēdz uzlūkot kā protesta formu, taču bieži vien tā ir izdzīvošanas nepieciešamība, nevis dumpinieciskums.
Uz tradicionālo sabiedrības vērtību neīstumu smalki norāda Līgas Spundes instalācija “Neviena svētība par ļaunu nenāks” – baltie, ļodzīgie žodziņi kā mietpilsoniskās laimes un drošības sajūtas metaforas aiz sevis slēpj šausminošus notikumus.
Līga Spunde spēj vizuāli izteiksmīgi izstāstīt stāstus caur to distancētību, ar kādu mēs paši bieži vien noraugāmies uz apkārt esošajām cietsirdībām.
Vēl viens būtisks izstādes aspekts ir ķermeniskā pieredze baiļu un drošības sajūtu kontekstā. Pilvi Talalas darbs “Glāstītāja” vēsta par “pieskārienu pakalpojumu”, kuru kāda kompānija noalgojusi kompānijas darbinieku labsajūtas vairošanai (kas, protams, nepieciešama darba efektivitātes uzlabošanai).
Labsajūtas konsultantes pieskārieni firmas darbiniekiem rada diskomfortu, un tas atsedz gan pašas labsajūtas padarīšanu par preci, gan arī sabiedrības pretestību savstarpējām rūpēm – kāds no darbiniekiem e-pastā min, ka tam “neesot vietas biznesa vidē”.
Spilgts ķermeniskās pieredzes darbs ir Evitas Vasiļjevas instalācija “Impulss (J jeb Imp)”, kas ir kļuvis par visvairāk instagramēto izstādes darbu.
Interaktīvā telpas instalācija izvērš drošības mehānismu milzu organismā un, līdzīgi kā citos Vasiļjevas procesuālās tēlniecības darbos, izvērš uz āru, atsedz iekšējās struktūras, šoreiz pašam skatītājam kļūstot par mazītiņu megastruktūras elementu.
“Survival Kit 11” izstāde lielā mērā pievēršas mazapzinātām ikdienas apspiestības tehnoloģijām, kas pašorganizējas un izriet no konkrētiem notikumiem, nevis tiek stratēģiski īstenotas “no augšas”, piemēram, konstruējot ārējo ienaidnieku masu manipulācijas nolūkos.
Evitas Gozes fotogrāfiju sērija “Savīti pirksti” izaicina tradicionālos priekšstatus par mājām kā drošības vietu, kas realitātē tik daudziem (vai drīzāk daudzām) ir baiļu vieta, jo sevišķi pandēmijas apstākļos, kad dramatiski pieauga vardarbības gadījumi ģimenēs.
Sīriešu mākslinieka Muhammada Ali zīmējumu sērijas savukārt pievēršas kara bēgļu un patvēruma meklētāju pieredzei, kas ir pārāk šausmīga, lai jebkādā veidā atbilstu vārda “patvērums” raisītajām asociācijām.
Izstādes darbi tika radīti vai iecerēti vēl pirms pandēmijas, taču dīvainā kārtā tieši pandēmijas pieredze daudzus vēstījumus izgaismo vēl daudznozīmīgāk – manuprāt, tas apliecina kuratores Krupeņņikovas spēju saredzēt tās sociālās pieredzes nianses, kas fundamentālā līmenī ir mūsdienu dzīves asinsrites pamatā.
Daudzos darbos kā mūsdienu destruktīvā pragmatisma pretstats izmantota griezīga ironija, un man kā skatītājam ir ļoti viegli pašidentificēties ar tām raizēm un trauksmēm, par kurām runā izstāde – es neesmu viena, domājot par “hedonismu kā obligātu darbu”, “kognitīvo kapitālismu” un atvaļinājumu kā vēl vienu nodarbinātības formu.
Vienā no video darbiem izskan doma, ka 20. gs. 30. gadu vēsture mums ir pierādījusi – ja nepieciešamība pēc drošības tiks konfrontēta ar nepieciešamību pēc demokrātijas, uzvarēs drošība. Jācer, ka kādreiz mums kā sabiedrībai izdosies šo formulu apvērst pretējā virzienā un neitralizēt drošības draudus.
