Taksidermista Jāņa Granāta darbnīcā veidots arī pirmais Latvijā nomedītā šakāļa izbāznis 0
Taksidermista Jāņa Granāta saldētavā savu kārtu pēcnāves veidolam gaida septītais Jelgavas pusē nomedītais šakālis. Pirmais viņa rokās nonāca pirms pāris gadiem ap Ziemassvētku laiku, kad kāds mednieks to atgādāja uz darbnīcu, domādams, ka nomedījis nelielu vilcēnu. Pieredze un biologa izglītība nav ļāvusi aloties – tas ir šakālis, diagnozi noteicis Jānis. Atklājums kļuva par valsts mēroga sensāciju, bet meistaram vajadzēja speciāli pasūtināt formu no ārzemēm izbāžņa izgatavošanai. Latvijas taksidermistu saimei J. Granāts pievienojies jau kā Latvijas Universitātes students, amatu apgūstot Latvijas Dabas muzejā, un pamazām aizraušanās kļuvusi par viņa ikdienas nodarbi jau teju piecpadsmit gadus.
Skaidu tuntulīšus aizvieto putuplasta formas
Darbnīcā, kas iekārtota senā Robežkroga mūros, pie durvīm miera stājā sagaida meža cauna, bet uz kāpnēm omulīgi iekārtojies sesks. Par abiem var teikt – nu gluži kā dzīvi! Taksidermista prasmes, sākot mācekļa gaitas muzejā, Jānis apguvis ar sīkajiem zīdītājiem. Par savu skolotāju viņš sauc meistaru Voldemāru Rēderu un piebilst: “Visi, kas pie mums kaut ko spēj izdarīt taksidermijā, ir izgājuši Dabas muzeja skolu.” Jaunā censoņa debija sakritusi ar laiku, kad iepirktas jau gatavas dzīvnieku formas no putuplasta. Latvijas taksidermistu darbā tā bijusi kā revolūcija – skaidu, pakulu un papīra pildījumu nu aizvietoja stingrs un kvalitatīvs materiāls. “Vēl tagad muzejā var apskatīt ar skaidām pildītus izbāžņus – visi tādi apaļi tuntulīši,” par vecās skolas paraugiem nosmej J. Granāts. Taču arī jaunums meistariem tūdaļ nav devies rokā – iesākumā standartformām līmējuši virsū dažāda izmēra dzīvnieka ādu, līdz nākusi atklāsme, ka putuplasta tēls jādala gabalos un jālipina kopā jau atbilstoši konkrētā kustoņa apjomiem un izvēlētajai pozai.
Katram pasūtītājam sava patikšana – vieni dod priekšroku miermīlīga paskata dzīvniekiem, citi vēlas draudīgu tēlu ar atieztiem zobiem un izlaistiem nagiem. Jāni iedvesmo sarežģītāki uzdevumi. Viņš stāsta par kādu paprāva izmēra lūsi, kuru atveidojis izstiepušos visā augumā pie koka, it kā tas asinātu nagus. Dzīvnieks izskatījies tik dabiski un arī iespaidīgi, ka nākamais lūša izbāžņa kārotājs tūdaļ pasūtījis tādu pašu formātu. Vairāk iznāk pacīnīties ar kaķveidīgo galvām, atzīst Jānis, visi pārējie dzīvnieki – tikai laika un meistarības jautājums.
“Taksidermista darbs apvieno mākslu, zooloģiju un anatomiju – ja to nezina, sanāk briesmonis, kas ne pēc kā neizskatās – ir tādi redzēti,” pavīpsnā Granāts par daudziem pašdarbniekiem, kas taksidermijas gudrības samācījušies internetā. Ar to vien par meistaru nekļūsi, viņš nosaka.
