Noslēdzies “Latvijas Avīzes” un “Latvijas Pasta” konkurss 0
Jau otro gadu laikraksts “Latvijas Avīze” un uzņēmums “Latvijas Pasts” meklē jaukāko, labāko un sirsnīgāko Latvijas pastnieku, aicinot par viņu rakstīt atsauksmes un ieteikuma anketas. Šogad saņēmām gandrīz simts vēstuļu par pastniekiem no visas Latvijas, kas ikdienā ne tikai ļoti labi veic savus tiešos darba pienākumus, bet arī palīdz daudziem vientuļiem cilvēkiem Latvijas laukos. Viņu mājās pastnieks ir ļoti gaidīts ciemiņš.
Konkursā, kurā tika vērtētas gan anketas, gan iesūtītās vēstules, uzvarēja pastnieki Aleksandrs Golverdovskis no Mellužu pasta nodaļas Rīgas reģionā, Zemgales reģionā – Kristīne Sakse no Lēdmanes pasta nodaļas, Kurzemes reģionā – Irēna Kalmane no Dundagas pasta, Vidzemē – Elita Jarvelahte no Mazsalacas, bet Latgalē – Anita Pauniņa no Preiļu 1. pasta nodaļas.
“Man jāstrādā, man ir seši bērni”
Šonedēļ kopā ar “Latvijas Pasta” vadību devāmies apsveikt un apdāvināt vienu no piecām Latvijas labākajām pastniecēm – Elitu Jarvelahti no Mazsalacas.
“Mums katram ir savs ģimenes ārsts, dažam arī ģimenes advokāts, bet man ir ģimenes pastniece Elita Jarvelahte no Mazsalacas pasta nodaļas,” tā savu četras lappuses garo un ļoti sirsnīgo vēstuli konkursam “Mans pastnieks” iesāk Sarmīte Luste. “Elita ļoti labi pazīst savus klientus – viens interesējas par praktiskām lietām, otram patīk rokdarbi, bet cits labprāt lasa dzelteno presi. Pensijas dienā viss šis klāsts tiek celts priekšā arī manā istabā, jo abonēju tikai “Latvijas Avīzi”, bet žurnālus pērku no sava pastnieka. Reiz paslavēju pastniecīti, ka viņa visu paspēj precīzi un laikā, viņa tikai piebilda: “Man jāstrādā, man ir seši bērni.””
Pirmais ir izbrīns par Elitu – kā gan šī smalkā sieviete tiek galā ar sešiem bērniem, mājas soli un vēl darbu pastā? “Pirms vairākiem gadiem vīrs palika bez darba un aizbrauca peļņā uz ārzemēm, es paliku mājās ar bērniem. Varētu jau arī nestrādāt, bet ko man darīt mājās, kad bērni skolā un mājas solis apdarīts? Tad es labāk strādāju un šeit, pastā, jūtos kā zivs ūdenī,” stāsta Elita. Pastnieces darbā viņai rit trešais gads. Sākums nav bijis no vieglajiem. “Jaunu pastnieku cilvēki testē, neuzticas un pārbauda. Pagāja vairāk nekā pusgads, kad cilvēki sāka pierast, uzticēties un veikt pie manis savus maksājumus. Tikai tad es kļuvu par “savējo”,” stāsta Elita. Viņas darba maršruts nomērīts ļoti precīzi – tie ir 131,7 kilometri ik dienu un jebkuros laika apstākļos. Un uz jautājumu, kas tad ir grūtākais pastnieka darbā, Elita atbild – neizbraucamie un sliktie ceļi! Bet vislabākais? “Lieliskie cilvēki! Es jau nestrādāju vairāk kā citas meitenes mūsu pastā, tikai man ir tik labi klienti, kas uzraksta arī vēstuli,” kautrīgi saka Elita.
“Mana mamma ir pastniece!”
Un vēl fragmenti no četrām godalgotajām vēstulēm: “Mani sauc Laila Martinova. Esmu studente no Valmieras. Šis konkurss man ir īpaši saistošs, jo kāds bērns savu māti sauc par pārdevēju, apkopēju vai juristi, bet es ar lepnumu saku: “Mana mamma ir pastniece!” Pasaulē ir daudz vientuļu cilvēku, kuru vienīgais ciemiņš ir pastnieks. Pensiju dienās darba diena ir garāka, jo ar katru pensionāru ir jāaprunājas, jāuzklausa, jāvelta laiks. Tāpēc es varu apgalvot, ka mana mamma Aina Rautmane no Tirzas pasta nodaļas savu darbu veic nesavtīgi un no sirds.”
“Mēs esam tālu no centra, un pastāvīgie iedzīvotāji uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Jā! Tieši pieci! Esam pēdējais ciems Dundagas novadā uz Ventspils pusi. Mūsu dzīvesprieks ir saule, jūra un vējš! Tā sagadījies, ka esam bez jebkāda sabiedriskā transporta! Tāpēc kā dzīvā saikne ar pārējo pasauli ir pastniece Irēna Kalmane. Mēs viņu dēvējam mīļvārdiņos – Irēnīte, pastniecīte, pastiņš… Viņa ir ļoti kustīga, apsviedīga, veikla un precīza. Ja ir kāda liela vajadzība, atliek tikai piezvanīt, un viņa izlīdzēs – gan no aptiekas kādu drapi, gan ikdienišķo maizi atvedīs. Ja vajag, viņa ir klāt uz pirmo zvanu. Ar anketām mēs nevaram pārbalsot citus, bet esam nosūtījuši piecas anketas – tātad 100% viss ciems,” tā mums visu sīkradznieku vārdā raksta Rasma Sakne.
“Mūsu pagasta ļaudis ir sajūsmināti par pastnieci Benitu Lapiņu. Jo viņa ir visīstākais sociālais darbinieks! Visvisvisgaidītākais cilvēks. Gados vecāki cilvēki viņu uztver kā ģimenes piederīgo. Benita ne tikai ved žurnālus un avīzes, zāles un pat suņu barību, bet ir arī cilvēks ar labu sirdi, jo aizkavējas pie slimnieka, vāra zupas un pat iztīra sniegotos celiņus. Un Benita bieži iet uz kapiem – ne tikai pie saviem mīļajiem, bet viņa vienmēr atvadās arī no tiem, kam bijusi pastniecīte. Noliek puķes, aizdedz svecīti. Viņa patiesi pārdzīvo, ka mājas paliek tukšas. Seniori aiziet…” tā daudzu Madonas novada Liezēres pagasta iedzīvotāju vārdā raksta Mārīte Fiļova.
“Ko nozīmē pastnieks 85 gadus vecam cilvēkam, kurš dzīvo lauku mājās viens? Kādreiz pasts atradās 0,5 km attālumā no manām mājām, tad tas attālinājās līdz pieciem kilometriem (Korģenē) un tagad atrodas 20 kilometru attālumā – Salacgrīvā. Praktiski man pasts nav, jo mans pasts tiek piegādāts viena kilometra attālumā no mājām. Ja spēj aiziet, var saņemt. Vislielākais prieks ir reizi mēnesī, kad pastnieks ierodas mājās. Uz šo datumu tad tiek sagatavoti visi rēķini, maksājumi, preses pasūtīšana. Pastniece dzīvo 10 km attālumā no manis. Pirms ierašanās es viņai piezvanu un palūdzu, lai viņa ieiet aptiekā, veikalā un nopērk man šo un to. Pastniecei ne vienmēr izdodas piebraukt līdz mājām, jo kupenas par dziļu, tad ar visām pakām brien… Mana pastniece ir izpalīdzīga, precīza, godprātīga, uzticama, un es savu pastnieci – Daci Leinasari – gaidu kā Saulīti uzlecam.” Tā raksta I. Skrīvele no Korģenes.
Visu piecu vēstuļu autores – Sarmīte Luste, Laila Martinova, Mārīte Fiļova, Rasma Sakne un I. Skrīvele – saņems balvas no “Latvijas Avīzes” redakcijas – preses abonēšanas dāvanu karti 50 eiro vērtībā un “Latvijas Pasta” 2014. gada pastmarku komplektu.
