– Par ko šodien strīdētos tādi vīri kā Cimze un krodzinieks Kārlis? 3
– Viens līderis domā par tautas garīgo apgaismību, bet otrs ir menedžeris materiālists. Esmu mācījies skolā boļševiku laikā, smadzenes daļēji piesārņotas ar aplamo priekšstatu, ka baroni visi ir slepkavnieki, vagari – izsūcēji, bet arī Cimzes tēvs vienā muižā bija vagars. Un kas ir vagars? Muižas menedžeris. Ja viņš ir talantīgs cilvēks, tad muiža zeļ un plaukst, bet, ja draņķis un ierāvējs, tad muiža aiziet pa burbuli. Lugā Kārlis arī ir kā gudrs menedžeris, spēj cilvēkos iedēstīt domu, ka ne jau visi desmit ozoli aizies muižai, viens paliks pašam. Man arī licies, ka bagātnieks ir sinonīms žuļikam, negodīgam cilvēkam. Bet tā ir liela mana kļūda. Cita lieta, ka starp mūsu miljonāriem lielam procentam nauda netīra. Tas arī ir fakts. Kaut maz, bet ir mecenāti, kuri saprot, ka garīgajam un materiālajam jāiet roku rokā. Vācbaltiešu autoram Zigfrīdam fon Fēgezakam ir divas ļoti skaistas lielas grāmatas – “Senči un pēcteči”, kas aptver laiku no 16. gadsimta norisēm, un “Baltiešu gredzens”, kuras darbība iesniedzas Pirmā pasaules kara laikā. Autors raksta par savu dzimtu un Latviju no vācbaltieša pozīcijām. Kad Kārlis Ulmanis 1939. gadā fīrera uz fāterlandi aicinātajiem vācbaltiešiem vēlēja braukt prom uz neatgriešanos, šeit paaudžu paaudzēs dzīvojušie raudāja, jo jutās, kā pametot savu dzimteni. Interesanti pārlasīt Garlība Merķeļa “Latviešus” – kā vācu mācītājs apraksta, cik neiedomājami slikti viņa paša tautieši izrīkojas ar latviešiem. Bija ļoti izglītoti un inteliģenti baroni, kas deva naudu ne tikai baznīcām, bet arī koriem, bija, kas ar pletni nosita miesu no kauliem. Iestudējot lugu, esmu palasījies arī minētajās grāmatās, jo neatceros, kad uz latviešu teātra skatuves būtu parādīts laiks pirms brāļiem Kaudzītēm… Kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone ir krietni pētījusi un smēlusies Broces darbos, viņas piegājiens man ļoti patīk.
– Vai tas, uz ko kādreiz cerēja, sapņojot par savu valsti, šodien, naudas varas laikmetā, nav vērties vēl lielākā utopijā?
– Gunārs Astra savas pārliecības vārdā pilnīgi sabeidza savu veselību. Taču tādi cilvēki dzimst starp desmit vai simt tūkstošiem tikai viens. Tomēr tieši šīs kalnu virsotnes notur līdzsvarā utopiju par vienotību pašās būtiskākajās lietās. Pasaulē tagad ievārīta putra, kas draud piedegt. Amerika, Eiropa un Krievija pūlas kaut cik vienoties, taču dzīvē lāgā nesanāk. Šaudīšanās ir bīstama. Vai cilvēce tiešām ir ar tik īsu atmiņu? Diemžēl arī mēs Latvijā ar to sirgstam. Nebijuši tādi cimzes, kronvaldu ati, gunāri astras, jāņi peteri un vēl citi, varbūt mēs tagad te nebūtu un cilvēki šajā zemītē runātu pavisam citā valodā.
