Latvijas karogs sirdī 2
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šāvējs Lauris Strautmanis aizvadījis labāko sezonu karjerā – divas sudraba godalgas Eiropas čempionātā, uzvara Eiropas kausa posmā, divreiz bija tuvu medaļām pasaules čempionātā. 27 gadus vecajam tukumniekam neizdevās kvalificēties Tokijas olimpiskajām spēlēm, bet viņš spēris platu soli uz priekšu un cer tikt uz Parīzes spēlēm 2024. gadā.
Roka nodrebēja
Oktobra otrajā pusē Ēģiptē notikušajā pasaules čempionātā Lauris Strautmanis pārī ar Agati Rašmani 10 metru distancē ar pneimatisko pistoli dramatiskā bronzas duelī atzina irāņu pārākumu – 14–15. “Cīņa bija interesanta un mazliet nervoza, pretī pieredzējuši olimpieši, uz kuru fona mēs vēl esam zaļi gurķi,” “Latvijas Avīzei” stāsta Lauris Strautmanis. “Kad saproti, ka vari pretendēt uz medaļām, emocionāli nav viegli. Man šis bija tikai otrais pasaules čempionāts, pirmais, kuram jutos pa īstam gatavs.
Tikmēr irānis Džavadu Forugi ir olimpiskais čempions. Sākumā diezgan daudz zaudējām, tad mums mazliet paveicās, atguvāmies, bet pie 14:14 saproti, ka nākamais šāviens izšķirs visu. Roka nodrebēja. Uz ugunslīnijas runāt ar pārinieku īsti nedrīkst, klusiņām var kaut ko pateikt, bet tad labākais ir kādu muļķību, lai stresu nosistu un mazliet pasmietos. Parasti šādos brīžos es vairāk atļaujos uz noteikumu pārkāpšanas robežas, lai domas novērstu. Agatei pirms fināla teicu – nav ko satraukties, mēs jau esam vismaz piektie pasaulē, tas ir ļoti labi. Darām savu darbiņu un redzēsim, kā būs. Faktiski – izspiedām maksimumu. Ja paskatāmies līderus – viņiem ir pāri 30 un pat 40 gadu, kādam vēl vairāk, zina, kā gatavoties, mums vēl trūkst pārliecības. Tagad pierādījām, ka varam, bet ir jāspēj šo sajūtu noturēt.”
Šaušanā ar pistoli pa apaļo mērķi 25 metru distancē Strautmanis sacensību pusē ieņēma otro vietu, pirmajam esot komandas biedram un draugam Emīlam Vasermanim. Otrā daļa gan tik laba nesanāca, un Lauris atkrita uz astoto pozīciju, bet Emīls – 17. Strautmanis skaidro, ka tas nebija šoks, jo ātršaušana tik labi nepadodas. “Emīls no ugunslīnijas nonāca dusmīgs, teica – pie velna šo vingrinājumu. Man bija līdzīgi, lai gan militārajās sacensībās Zviedrijā šogad sasniedzu Latvijas un arī šautuves rekordu šajā vingrinājumā. Tad nebija tik liela atbildība,” emocionālo faktoru izceļ Lauris Strautmanis.
Ozola nopelns
Par gadu kopumā Strautmanim būtu grēks žēloties, jo abos Eiropas čempionātos izcīnīja divus sudrabus, vienu no tiem komandu sacensībās kopā ar Vasermani un Gvido Cvetkovu. “Šogad diezgan liels solis sperts uz priekšu, bet prieka sajūta nav līdz galam piepildīta,” atzīst šāvējs. “Otrā vieta Eiropā ar mazkalibra pistoli 50 metros – forši, taču tas neko nedod olimpisko spēļu kvalifikācijai, kas sākās pasaules čempionātā. Ja pneimatikā individuāli būtu pāris punktu vairāk, visticamāk, kvalificētos.
Tā ka šis darbs vēl ir priekšā. Kvalificēties varēs caur reitingu vai ar vietu konkrētos mačos. Noteikti esmu gatavāks ceļazīmes izcīnīšanai nekā pirms Tokijas olimpiskajām spēlēm. Daudz paveikts fiziskajā ziņā, kur strādāju ar bobsleja izlases fiziskās sagatavotības treneri Jāni Ozolu. Viņš arī ir tukumnieks, ir sava trenažieru zāle mājās, kurā darbojamies četras dienas nedēļā. Gada griezumā arvien vairāk jūtu uzlabojumu, vieglāk pistoli noturēt, un tas arī psiholoģiski ir nozīmīgi. Jāņa ieguldījums rezultātos ir 30 vai pat 40 procentu.”
Profesionālajā dienestā
Lauris Strautmanis ir šāvējs otrajā paaudzē, viņa tēvs ir Zemessardzē, pats 15 gadu vecumā iestājās Jaunsardzē, līdz ar pilngadību kļuva par zemessargu. Pēc jaunākā instruktora kursu pabeigšanas un kaprāļa pakāpes iegūšanas pērn pārgāja uz profesionālo dienestu Nacionālajos bruņotajos spēkos, kur pamatuzdevums saistīts ar sportu – trenēties un startēt sacensībās. “Kad nāksies atgriezties poligonā ar ieroci rokās, noteikti nesūdzēšos – man patīk un arī gribētu. Diemžēl rudenī nevarēju piedalīties mācībās “Namejs”, tā ka kaut ko iegūstu un kaut ko zaudēju,” teic Lauris Strautmanis.
Pārspriežam, kā atšķiras šaušanas pozīcijas sportā un armijā. Lauris pastāsta, ka bijis gods kaujas šaušanu mācīties no Jāņa Laķa – viņš bija viens no diviem Latvijas karavīriem, kuri 2009. gadā misijā Afganistānā kopā ar ASV karavīriem cīnījās Kītingas kaujā, par kuru Holivudā uzņemta filma “Priekšpostenis” (“The Outpost”). Ar kaujas šaušanu Laurim problēmu neesot, viņš norāda, ka principi, šaujot ar pistoli un automātu, ir līdzīgi.
Paralēli Strautmanis ar Emīlu Vasermani studē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas otrajā kursā neklātienē, apgūstot kvalifikāciju šaušanas treneris un vadītājs sporta jomā.
“Lāčplēša diena man ir īpaša, ne tikai novembrī, bet visu ziemu staigāju ar Latvijas karodziņu pie mēteļa. Vārds “Latvija” un karogs ir sirdī. Patīk braukt uz Rīgu agros rītos, sastrēgumā stāvu uz Vanšu tilta un vēroju lielo AB dambī plīvojošo sarkanbaltsarkano karogu,” Lauris Strautmanis sveic visus Lāčplēša dienā un patriotu mēnesī.
