Tātad jāmainās varai, nevis sabiedrībai kopumā? 118
Vara nespēj mainīties, jo tā sabiedrības daļa, kas rada varu, uztur arī tās ideālus. Sabiedrība ir iecietīga un pazemīga, un tas tikai palielina varas apetīti. Bet es neaicinu uz pretnostatījumu, es aicinu uz izlīdzinājumu. Lai tie, kam ir dota vara, izjustu kaut kādu empātiju un saprastu to, kā dzīvo pārējā sabiedrība. Viņiem šķiet, ka viņi ir pasaules noteicēji, dievu panteons, taču viņi ir tikai deleģēti pārstāvji. Mēs visi kopīgi radām nosacītu produktu, bet tā sadale nav tāda, lai tā dotu labumu visai sabiedrībai. Notiek noslāņošanās – neliels personu loks, kas ārkārtīgi bagātinās, un lielākā sabiedrības daļa, kas kļūst arvien nabadzīgāka. Tie, kas ziedo kopējam labumam, nejūt atdevi, viņi jūt tikai sevis aplaupīšanu. Es raksturoju, kā jūtas lielākā daļa sabiedrības Latvijā – aplaupīti.
Neviens jau neliedz saņemt pēc nopelniem. Cita lieta, ja tu saņem savas alkatības vai izveicības dēļ, kas bieži notiek. Beigu beigās – nekas šeit radītais nav tavs individuālais sasniegums, viss ir Latvijas sabiedrības kopējais sasniegums. Kā skudru pūznī – katrai skudrai atsevišķi nav nekādu nopelnu, bet kopā tās rada ģeniālu sabiedrības modeli. Nevienai skudrai, vienalga, vai tās uzvārds ir Šķēle, Lembergs vai cits, nav lielāki nopelni kā pārējām skudrām. Ja kāds uzurpē kopējo labumu, tad tas ir amorāli un patiesībā pat noziedzīgi.
Par minētajiem uzvārdiem varētu piekrist, ka tur diemžēl ir bijusi kopējo labumu piesavināšanās, tomēr negribētos, lai tas tiek attiecināts uz visiem pārtikušiem cilvēkiem. Daudzi ir nopelnījuši ar godīgu darbu. Negribētos, lai tas viss aiziet tādā 1917. gada variantā…
Jā, protams… Ir viens jautājums – kāpēc mēs esam izdzīvojuši kā valsts un tauta pēc visiem vēstures dramatiskajiem notikumiem? Kāpēc mēs joprojām runājam latviski? Es nedomāju, ka tas ir tikai retorisks jautājums. Būtība slēpjas ārkārtīgajā iecietībā un spējā asimilēt radikālos notikumus. Cilvēki nevis tikai reaģē reaktīvi, bet redz tālāku mērķi.
Lielāka apdomība?
Jā, ja latvieši saceltos pret svešu varu, kurai ir milzīgs pārspēks, tā mūs iznīcinātu, taču mēs spējam pielāgoties situācijai. Jautājums – vai tā ir verga daba vai dzīves gudrība… Manuprāt, tā ir gudrība, kas saglabājusies no senčiem. Bet līdz ar to arī visas pārējās metastāzes.
Tuvojas 18. novembris, būs Valsts prezidenta un citu amatpersonu uzrunas. Bet ja jums tagad būtu iespēja uzrunāt latviešu tautu…
Ja man tāda iespēja būtu, es aicinātu neaizrauties ar pašsajūsmu, atcerēties, no kā tu esi radies. Piemēram, salīdzinājums ar Baltijas jūru. Vilnim, kas veļas jūrā, var rasties iespaids, ka viņš ir pats par sevi – skaists, balts, putojošs. Viņam var rasties egoistiskas vēlmes pacelties augstāk. Bet viņš ir tā pati jūra.
Latvijas simtgade! Kāpēc tāda dzēlīga piezīme par “rēķinu apmaksu”? Par to gan reizēm ieminas arī citi, piemēram, Raimonds Pauls.
Mani nepatīkami pārsteigušas sarunas ar paziņām profesionālajā sfērā. Es sajutu, ka pret Latvijas simtgadi ir ārkārtīgi pragmatiska attieksme, kas tiek uztverta pirmkārt kā nopelnīšanas iespēja. Tas tiek apspriests nekautrējoties. Es runāju par “virtuves līmeni”, uz āru jau tā neviens nesaka, taču šajās sarunās parāda būtību. Te var nopelnīt pusmiljonu, te pāris tūkstošus, te tādus suvenīrus izgatavot, te tādus pasākumus… Varbūt es esmu naivs, varbūt tā ir jābūt – simtgade ir arī mārketinga notikums, un mārketings paredz izdevumus un peļņu. Bet tik neiejūtīgu, pragmatisku pieeju es nebiju gaidījis. Un, kad redzi, ka šī pati pieeja parādās arī medijos… Tas vienkārši sarūgtina. Merkantilās vajadzības nevar piesegt ar patriotiskām jūtām.
