“tā bija mīlestība, ko trijos naktī sabrauca vilciens” Lauras Greizes dzeja 0
“Māksla man vienmēr bijusi tuva, jo nespēju sēdēt uz vietas, kad manī mutuļo jaunas un neparastas idejas,” saka LAURA GREIZE. Jaunā autore ir augusi Aglonas novada Saleniekos, šobrīd dzīvo un strādā Rēzeknē. Mācījusies Aglonas vidusskolā (te spērusi pirmos soļus rakstīšanā), 2012. gadā absolvējusi Preiļu Valsts ģimnāziju (tagadējā Jāņa Eglīša Preiļu Valsts ģimnāzija). Sevis meklējumi mākslā Lauru aizveda uz Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmiju, kur 2016. gadā viņa absolvēja profesionālā bakalaura studiju programmu “Interjera dizains”, bet 2018. gadā – profesionālā maģistra studiju programmu “Dizains”.
“Ir pagājuši vismaz 15 gadi, kopš pirmoreiz uzrakstīju ko atmiņā paliekošu, un jau tajā laikā mans uzrakstītais bija bērnam neraksturīgs, skarbs un patiess,” par savas daiļrades pirmsākumiem teic Laura. Skolas laikā, literatūras skolotājas Monikas Pušņakovas mudināta, viņa aktīvi piedalījās dažādos jaunrades konkursos, kuros tika gūti arī laureātes tituli, piemēram, Andreja Eglīša jaunrades konkursā, Robertam Mūkam veltītajos jaunrades darbu konkursos, Naaizmērstulei veltītajos jaunrades darbu konkursos, Jānim Klīdzējam veltītajā radošo darbu konkursā u. c.
Dzeja ir publicēta Preiļu novada literārajā almanahā “Sirdsbalsis” (2011. gads), Aglonas vidusskolas jauniešu radošo darbu krājumā “13. vilnis” (2015. gads), kā arī dažādos laikrakstos. Izstrādājot maģistra darbu grafiskā dizaina jomā “Grāmatu grafiskā dizaina tendences un to mijiedarbība ar lasītāju”, 2018. gadā Laura uzdrošinājās un izdeva savu pirmo dzejas grāmatu “Nolādētā”, kurā viņas dzeja savienojas ar pašas radīto grāmatas dizainu. Grāmatā publicēti 56 dzejoļi un izmantotas 10 grafiski apstrādātas pašbildes.
“Meklējot galveno grāmatas dizaina un satura kopsaucēju, visraksturīgākie izrādījās konkrētas noskaņas atslēgas vārdi: tumsa, sāpes, lietus, mēness, rētas, spārni, dūmi, nakts, neprāts, vīns, spēle, asfalts, dēmoni, lauskas, asinis, murgs, uguns, pelni un lāsts. Izvēlētie atslēgas vārdi rada mistikas un dēmoniska rakstura sižetu, kas atspoguļo emocionālu depresijas stāvokli, spēli starp tumšo un gaišo, neparastumu un tajā pašā laikā signalizē par sievišķīgi maģisko spēku, tas ir viens no galvenajiem faktoriem, kurā dzeja saplūst ar grāmatas dizainu un nosaukumu “Nolādētā”,” stāsta grāmatas autore. Viņa atklāj, ka grāmatas virsraksts asociatīvi nozīmē “lāsta nesēja, neparastā, velnišķīgā, citādā, kas apraksta arī manu paškritisko novērtējumu par savu vietu sabiedrībā un vispārpieņemto normu sagraušanā”.
Laura atzīst, ka lielākais hobijs esot meklēt iedvesmu, kas atrodama it visur. Viņai patīk fotografēt, vakaros skriet pa pilsētas ielām, bet, kad atnāk iedvesma, – zīmēt, skicēt. “Ticu, ka ikvienam paredzēts savs īpašais darbs, profesija vai dzīves misija, kurā nogurumu un ikdienas rutīnu uzveic laimes un gandarījuma sajūta,” uzskata Laura, atklājot, ka šobrīd strādā pie savas otrās grāmatas, kuru cer izdot nākamajā gadā.
– Kas bija sarežģītākais, strādājot pie sava dzejas krājuma dizaina izveides?
L. Greize: – Vissarežģītākā bija cīņa pašai ar sevi un iekšējiem jautājumiem “vai man to vajag”, “vai tas kādam būs vajadzīgs”, klāt nāca pilnīgs iedvesmas trūkums, ko izmantoju savā labā, atrodot veidu, kā savienot sev divas tuvas lietas – rakstīšanu un fotografēšanu. Arī pats grāmatas dizains ļauj kāpt pāri ierastām likumsakarībām – grāmatas pamatteksti ir piedāvāti balti uz melna, nevis melni uz balta fona. Dizains simbolizē atteikšanos no ierastajām normām un uzskatiem.
– Kuras grāmatas dizains tev visvairāk palicis atmiņā un kāpēc?
– Krievu mūziķes un rakstnieces Olgas Serjabkinas grāmata “Тысяча “М”” (izdevniecība “Эксмо”, 2017), kuras dizaina pamatā ir melnbaltas fotogrāfijas no autores personīgā arhīva ar mazliet erotisku, atklātu un provokatīvu raksturu. Šāds dizains atklāj to smalko dvēseles kailuma robežu, kas ir starp autora dzeju un lasītāju.
– Ja tev būtu jāiemūžina fotogrāfija, kas tevi raksturo, kas tajā būtu redzams?
– Visdrīzāk tas būtu pirmais sniegs krēslas stundā, tālu fonā – pilsēta ar kūpošiem skursteņiem un mašīnu gaismām, un, protams, blonda meitene ādas jakā un baltās kedās. Tāds neprātīgs juceklis starp dabu, pilsētu un cilvēku.
Šajā “Kultūrzīmju” numurā lasītājiem piedāvājam Lauras Greizes dzejoļus.
***
visas lielākās izvēles manā dzīvē
notiek tad, kad kauliņi jau ir mesti
kad ir aizvērtas acis un duelī
izšauta pēdējā lode
pārplīst ziepju burbulis
kas pildīts ar skābekli
ko man deva tava apmātība,
bet kauliņi krīt
un tiek nopirktas laimīgās lozes,
kas gaida tavu pirmspēdējo skūpstu
pirms laimes
***
tā bija mīlestība,
ko trijos naktī sabrauca vilciens
tā bija pasaka,
kurā visi klusē un neviens neko nesaka
tā bija mīkla,
kurā noslīka daudzi
kārtējais vakars divvientulībā
ar sarkanvīna glāzi
otra glāze mēmi tukša stāv uz galda
es gaidu tevi
un tu kā vējš mīli aukstumu,
ledus gabalus, kas atsitas pret stikla malām
un manu saplēsto dvēseli
tā bija mīlestība,
kas trijos naktī zvanīja pie atvērtām durvīm
un tā arī neienāca iekšā
tā bija pasaka,
kurā visi dzīvoja ilgi, bet ne laimīgi
tā bija mīkla,
kurā satinās diena un nakts
***
tu tik labi pazīsti to mīlestību
kas neizdzīvo līdz rītam,
kas pazūd kā ledus viskija glāzē
un lūpukrāsa uz tava baltā krekla
tie ir rīti,
kad labāk gribētos sajukt prātā
un spēļu zālē piespēlēt dvēseli velnam
bet, nē, tas neies cauri
mēs sen savas dvēseles iemainījām
pret spārniem
un mūs apčakarēja
un rozā brilles pēkšņi
sāka rādīt melnu
un tad es satiku tevi
un mīlestību
kas nespēj dzīvot
***
aiz loga putenis
un sirdī mazā kapsēta, ko sauc par tevi
kūpoši skursteņi un izdegušas ogles
no tiltiem,
kurus solījām viens otram
šodien pilsēta klusē
un baltais aukstums
saplūst ar mūsu melno dvēseli
pēc pusnakts viss atkal kļūs netīri pelēks
Pelnrušķīte pakļūs zem vilciena
un pilī pārdegs pēdējās spuldzes
gluži kā vējš nopūš sveces
lielo un mazo mīlestību kapsētās,
kur leduspuķes slēpjas aiz melnām mežģīnēm
bezkaislīgs aukstums
līdz tirpiņām un elpas trūkumam
***
stipra
brīva
un salauzta līdz simtdaļām
mani jālasa pa gabaliem
kā stikla glāzi
es varu aiziet līdz pasaules malai
un uzvarēt deviņgalvu pūķi
es varu uzkāpt Everestā
un nonest zvaigzni
tikai vakaros pirms miega
man jāraud vienai
pārdzīvojot simtiem mazu sirdslēkmju
es dzīvoju iedomu pasaulē
kur esi tu
un viss atduras pret tevi
kā vienmēr
nomodā, sapņos, murgos un ārpus rāmjiem
gribas pamosties
bet tad kustība apstājās
pazūd gravitāte
un mūsu vairs nav
kā atrast savu realitātes teoriju
un izdzīvot vēl dienu
***
zīmes ir visur
zvaigznājā, uz muguras lāpstiņām
un sapņos
kuros tu sadedz pelnos
bet līdz pēdējam sildi mani
tu – mana likteņa zīme
starp ugunszīmi un nelaimīgā likteņa līniju
starp kaujām un zaudējumiem
starp brīžiem
kad acis spīd tik ļoti
ka klejotāji jūt,
kā viņu dvēseles paņem velns
nu tik ļoti,
tik ļoti
ka atkal gribas dzīvot…
***
es varu būt jebkas,
ko tu vēlies –
baltā vārna vai dzeloņdrātīs
sapinies melnais gulbis
es varu būt tavs neglītais pīlēns,
kas sapīsies instagram filtros
es varu būt putns bez spārniem
un triekties visos logu stiklos pēc kārtas
es varu būt –
tikai es vairs nemāku lidot
kauti putni un skaļi vārdi
sešas viskija glāzes deviņās rindās
un sprediķis sprieduma formā
vai mēs esam tie, par ko izliekamies?
kā putni debesīs
mazi un neaptēsti
ar trīs sekunžu atmiņu un vēlmi pēc baltmaizes
kas mēs esam,
kad debesis izšķīst un paliek vien zeme, noklāta pelniem?
domu lidojums norimst
un cerības izmirst kā dinozauri
vien putni un pagājušā rudens vīns
tik sekli un patiesi
