Agris Liepiņš: Rīgas Ļeņins no Briseles iebļāvās… 7
Ir teiciens par vēstures atkārtošanos. Pirmo reizi kā traģēdija, bet otro reizi kā farss. Pirms kādiem simts gadiem, konkrētāk 1917. gadā, pēc cara atkāpšanās no troņa Pēterpilī izveidojās divvaldība. Demokrātisko Pagaidu valdību neatzina un sevi par īstenajiem saimniekiem Krievijas galvaspilsētā uzskatīja boļševiku kontrolētā kareivju un matrožu Petrogradas padome.
Abi varas centri cīkstējās savā starpā.
Vienu mirkli Pagaidu valdība pat piespieda boļševiku vadoni Ļeņinu laisties lapās, un kādu laiciņu dižais proletariāta “domas gigants” slēpās siena gubā Somijas hercogistē.
Kūkodams siena zārdā, Ļeņins nerimās un aicināja Pēterpilī palikušos domubiedrus gāzt Pagaidu valdību. Par tādu nekaunību saskaitās Pagaidu valdība un lika arestēt atlikušos Pēterpilī palikušos boļševiku vadoņus, pārtraukt viņu laikraksta izdošanu un nogriezt telefona vadus boļševiku štābam Smoļnijā.
Tagad sadrūvējās boļševiki. Ļeņins atskrēja atpakaļ uz Pēterpili, sarkanā gvarde ieņēma Ziemas pili un patrieca Pagaidu valdību. Skolā mācīja, ka notikusi Oktobra sociālistiskā revolūcija, kas vēlāk izvērtās par traģēdiju miljoniem cilvēku vairāku paaudžu garumā.
Mani nepamet sajūta, ka vēsture atkārtojas, un pēc definīcijas, tagad būtu jāseko farsam. Jau daudzus gadus, kopš mirkļa, kad Rīgā varu pārņēma Krievijai uzticamā “Saskaņa”, Latvijas galvaspilsētā iestājās divvaldības stāvoklis.
Mums ir, lai kāda, bet demokrātiski izveidota valdība, un mums ir Rīgas dome, kura līdz šim bija reāla valdība pati par sevi.
Gadiem ilgi Ušakova kompānija neņēma galvā Latvijas valdību, nesniedza informāciju par savu darbību, ignorēja uzraugošās ministrijas vēlmi iepazīties ar šaubīgu iepirkumu dokumentāciju, atsevišķos gadījumos pat sāka politiskas aktivitātes, kuras nesaskanēja ar Ārlietu ministrijas pausto vai iestājās un faktiski vadīja mēģinājumu Latvijā ieviest divvalodību.
Pašvaldību lietu ministrs tikai raustīja plecus. Neko nevarot pasākt, likumi par švakiem, rokas par īsām. Līdz beidzot pagājušajā gadā sadūšojās ķerties klāt “Rīgas satiksmei”. Atklājās neglaimojošas lietas un, sajūtot sviluma smaku, Rīgas Ļeņins aizlaidās uz Briseli.
Galvaspilsētā palikušie saskaņieši pat nedomāja padoties un izlaist varu no rokām. Izlika sev priekšā lielu plakātu ar Burovu, bet paši, noslēpušies aiz slieteņa, turpināja valdīt pa vecam. Ar to savukārt negribēja samierināties vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Pūce, rosinot atlaist Rīgas domi. Nogriezt telefona vadus viņu štābam un pašus patriekt!
Rīgas Ļeņins no Briseles iebļāvās – ministrs jau otro reizi rupji pārkāpj likumu, un nav viņam nekādas sapratnes par demokrātiju!
Atbildot uz Pūces rīkojumu, Rīgas saskaņieši pacēla revolūcijas karogu, uz kura sarkaniem burtiem rakstīts – nost ar Saeimu! Sarkanajai gvardei jeb “Saskaņas” elektorātam tiek dots rīkojums iet parakstīties par Saeimas atlaišanu. Pēc sava vadoņa aizmukšanas uz Briseli “Saskaņas” vēlētāji bija nedaudz sašļukuši, bet tagad, kad paredzama Ļeņina atgriešanās galvaspilsētā un vadības pārņemšana ierasti stingrajās rokās, viņi atkal mobilizēsies cēlo nākotnes mērķu vārdā.
Šīs klaunādes lielākais risks slēpjas faktā, ka saskaņiešu proletariāts patiesi ir spējīgs savākt nepieciešamo parakstu skaitu, lai rosinātu referendumu par Saeimas atlaišanu.
Un mediķiem atkal vajadzēs paklusēt, lai nepieļautu, ka “Saskaņa” viņus izmanto savu mērķu sasniegšanai. Ja mediķi gudri piekāpsies, cerams, ka valdība vēlāk to novērtēs. Ja nenovērtēs, tad mediķi piekāpjoties vienalga būs rīkojušies gudri, bet valdība būs rīkojusies lēti.
