Egils Līcītis: Provokācija vai citplanētieši Saeimā 0
Saeimas sieviešu telpās, kur parasti norit smalkas kā porcelāns intelektuāli piesātinātas sarunas (jūs zināt – par meikapa priekšmetiem tieši no Parīzes un kaķu slimībām, par sirdsdraugiem un siržu zagļiem, jā, arī par savienošanās baudu, kad “mans Imantiņš var visu!”), kur pielaiko jaunās blūzītes, čamda “Hermess” somiņas un izskan neviltotas veselīgas skaudības izsaucieni – ei, parādi, atļauj paspaidīt, vai tiešām tās ir tas, ko es domāju!, – šodien tiek cilāti valstiski daudz nozīmīgāki temati. Pie ģērbtuves skapīšiem noklusa ņirbēšana “pasniedz dvieli”, “aizdosi jauno “Shamtu”?”, jo bija atklājies lielais nesmukums, kad trim datoriem plenārsēžu zālē pieaugušas kājas. Nosperti!
Kā zibens trāpītas noliecās čirkainās, cirtotās, bižainās galvas, kuru velvēs dus ne jau nu zāģskaidu klājums. Kautri, liriski, melodramatiski kāpināti iešalcās soprāniņi, alti, līdz cēlās sašutuma vilnī – atkal vājais dzimums nogulējis! Meitenes, mums noteikti jāreaģē!
Ja vien neesat dušas kabīnes gariņš vai maziņš, maziņš kupidons ar lielu loku, jūs pat par šokolādes tāfeli neielaidīs Saeimas sieviešu telpās, bet es gan, nebūdams razbainieks lūriķis, visu dzirdēju!
Dana iečivinājās: – Nu re! Viņi teica, ka valstī ir simt zagļi. Nekā! Ir vēl viens!
Janīna vārdoja: – Dandaru dandariem, dūdaru, tūtaru, vecais purva velns, rādi man melno roku, kas datoru zog!
Zanda stāstīja: – Mūsējām jau nav aiznesti! Lībiņai turpat vien stāv, un Ugunīgajai kompis vispār galdā ieskrūvēts. Andrejam, Dzintaram un Jancim nočiepa!
– Fui! – saviebās Elīna, – vīrieši ir tik nevīžīgi! Visur izmētā mantas!
Janīna tik būrās: – “Real” un “Barsa”, agrāk bija mačo, kam asinis karsa! Tagad vīriešiem dzīslās tek rūgušpiens!
– Bet Dzintars labi dejo! – čaloja Lolita, – atcerieties ballītē! Es tik izliekos, ka bēgu, un viņš man pakaļ, un lec pakaļ – virpuļo kā vilciņš!
– Šausmas! – kā pamirusi izdvesa Daina, – draudzenītes, tikai nupat iedomājos, kas notiktu, ja tas bandubērns manu datoru… Man tur viss! Diētas grafiks, biometriski dati, tā-ā-ādas fočenītes – jāiet slīcināties, nevis uz nākamo Saeimu, ja atkodē vaļā! Es “Ievā” lasīju, ka hakeris ar vienu pirkstu attaisa visas atslēgas!
Sprogainās, ondulētās, dabiski blondās un balinātās galvas atkal zemu noliecās. Cik tiešām briesmīgi, ja sveša, glūnoša acs redzētu svēršanās kalendārīti cīņā ar krēmšnitēm. Tas nepavisam nebūtu inčīgi.
– Ai, meičiņas, čuriki mums par tiem datoriem, – nebēdnīgi iesaucās nogarlaikojusies Latgales draiskā Ilze. – Slepenpolicija noķers žuļikus! Aizdodiet lūpkrāsu – man jāiet tikties ar pensionāriem.
Pie ģērbtuves skapīšiem atkal cēlās rosība, švīkstēja zeķbikses, darba grupa ģērbās uz komisiju sēdēm.
– Meitenes, vai tur Krievijā karš beidzās? Neziniet, kas uzvarēja? – gribēja zināt Inita.
– Un tagad par svarīgāko! – teica Ināra. – Kura no jums vakar redzēja to vācu romantisko filmu?
