LIEPNA: dzīve turas uz skolām un bibliotēkas 3
14. jūnijā, kad iebraucam Liepnā, pagasta centrs ir sakopts un kluss – pa kādam cilvēkam manāms pie vietējā veikala, bet lielākā daļa ir darbos. Vidusskolā ož pēc krāsas – te sācies vasaras remonts. Skolas ēkā iekārtotā pagasta bibliotēka viesmīlīgi atvērta, uz galda – svaigi piegādātas Bērnu un jauniešu žūrijas komplekta grāmatas, arī konkursā “Vērtīga tulkotā literatūra” iegūtie darbi, starp kuriem dominē filozofija un psiholoģija. Bibliotēkas vadītāja Inese Paia apstiprina, ka šīs jomas, kā arī pedagoģija, bibliotēkā vienmēr bijušas īpaši pieprasītas. Tāpat 315 bibliotēkā reģistrētajiem liepeniešiem tuvas grāmatas par ievērojamu cilvēku dzīvi, aktieriem, arī “Lata romāni”, Ingunas Baueres romāni un īpaši pēdējā laikā – Noras Ikstenas “Mātes piens”. Šobrīd bibliotēka iesaistījusies jaunā “Kultūras informācijas sistēmu centra” projektā “Kulturāls mākoņpiedāvājums”, kura ietvaros uz trim mēnešiem piešķirts papildfinansējums interneta pieslēguma uzlabošanai. Inesei Paiai piedalīties dažādos projektos kļuvis par ieradumu, turklāt ne tikai tieši ar kultūru vai literatūru saistītos – pērn tieši bibliotēkā risinājās balsojums par labāko ģimenes ārstu, šogad bibliotēkas vadītāja mudināja savus lasītājus uzteikt vietējo pastnieci Birutu Jaundzemu, kura patiesi ieguva titulu “Gada pastnieks”.
Tādējādi var teikt, ka pagasta sirds ir bibliotēka, bet ekonomisko dzīvi lielā mērā virza tas, ka Liepnā darbojas divas skolas – tieši tām var pateikties par lielāko daļu darbavietu. Patlaban gan liepeniešus satraukušas diskusijas par to, vai vidusskola paliks vai arī tiks reorganizēta par pamatskolu, izskanējuši arī jautājumi par internātskolas nepieciešamību. Diemžēl uzņēmējdarbība Liepnā nav īpaši attīstīta, kaut zemnieku saimniecību apkārtnē vēl pietiek. Kā strādāt, ja vairākus mēnešus gadā baltais lielceļš, kurš saista Liepnu ar pārējo pasauli, ir uzrūdzis un izbraukts tiktāl, ka nevar pat pienu nodot? Liepnas tautas nama vadītāja LIENĪTE ZUČIKA (attēlā) stāsta – jau vairākkārt gadījies arī, ka autobuss ar uzaicinātiem viesmāksliniekiem atbrauc no Alūksnes līdz Malienai, un šoferis pasaka – tālāk nebrauks, jo nevēlas autobusu lauzt… Protams, var teikt: cik nu tālu Alūksne, Valmiera, Rēzekne ar to profesionālās kultūras piedāvājumu. “Taču mēs, šeit dzīvojot, maksājam tieši tādus pašus nodokļus kā citur Latvijā, kur ceļi labi, kultūru gribam baudīt tepat un savu vienīgo mūžu šeit skaisti nodzīvot,” teic tautas nama vadītāja, piebilstot – ne jau katram ir iespēja aizbraukt uz teātri vai koncertu citā pilsētā.
Telpas kultūras baudīšanai gan Liepnā nelielas – tautas nams iekārtots senā muižas ēkā, kura uzlikta uz kara laikā nodedzinātās skolas pamatiem. Kad mājīgajā zālītē sanāk visi vietējie amatiermākslas kolektīvu dalībnieki – to Liepnā pavisam seši –, nams pilnum pilns, tādēļ īpaši vasarā lielākos sarīkojumus cenšas rīkot ārā, estrādē. Šogad parādījusies vēl viena brīvdabas sarīkojumu norises vieta – laukums pie tautas nama nesen ieguvis skaistu, gludu bruģi, ko Lienīte Zučika jau tuvākajā laikā cer iedejot un iespēlēt. Iespējams, jau tūliņ, vasaras saulgriežos.
Liepnas dejotāji ir pagasta lepnums – pērn Skolu jaunatnes dziesmu svētkos piedalījušies visi trīs kolektīvi – gan bērnu deju ansambļi, kas darbojas skolā, gan arī jauniešu kolektīvs, kas darbojas tautas namā. Arī vidējās paaudzes deju kolektīvs piedalījies iepriekšējos Dziesmu svētkos, pērn bijis deju svētkos Jelgavā, nupat atkal iegūta 1. pakāpe.
Jauniešu deju kolektīvam šobrīd ir divi tērpu komplekti – vecākais ir Vidzemei raksturīgs, bet nesen meitenēm par ELFLA projekta naudu uzšūti skaisti, balti Abrenes tērpi, un arī, lai iegūtu puišu tērpus, šobrīd uzrakstīts projekts. Kādēļ Abrenes, ja Liepna Vidzemei piederīga? Lienīte Zučika teic – tādēļ, ka starpkaru periodā Liepna piederējusi Abrenes apriņķim, un šobrīd, kad Abrene atdota kaimiņvalstij Krievijai, tautastērps vienlaikus sanāk arī kā simboliska piemiņas lieta.
