Mančkini – miermīlīgi un saticīgi ķengurkaķi, kuriem patīk braukt automašīnā 0
Pagājušā gadsimta 30. gados eiropieši iepazina nelielus amizantus kaķus ar īsām un strupām kājelēm un nodēvēja tos par mančkiniem. Tagad šie minkas ir parādījušies arī Latvijā.
Interesanti, ka mančkini nav speciāli selekcionēti, bet gan radušies mutācijas rezultātā. Vācieši tos nodēvēja par ķengurkaķiem, jo izskats un uzvedība ir līdzīga kā Austrālijas iedzimtajiem lēcējiem. Mančkini ilgstoši mēdz sēdēt, atspiedušies uz gurniem un pakaļkājām, bet priekšējās ķepas tur priekšā nedaudz izstieptas – nu gluži kā ķenguri!
Neparastie mīluļi
Eiropā pirmie mančkini parādījās Francijā, citās valstīs to ir maz vēl šodien. Šķirnes attīstību smagi ietekmēja Otrais pasaules karš, kad liela daļa populācijas aizgāja bojā. Tagadējās šķirnes izveidē būtiska nozīme ir 1983. gadā ASV atrastajai melni baltai īskājainajai kaķenītei, ko nosauca par Kazeni. Liels bija saimnieces izbrīns, ka arī tās mazuļiem izrādījās tikpat īsas kājeles. Pēc tam Kazeni sapāroja ar otru īskājaino runci, un viss metiens bija tāds pats. Var droši apgalvot, ka šie divi kaķi ir mūsdienu mančkinu dzimtas aizsācēji.
Īstu triumfu XX gadsimta beigās ķengurkaķi piedzīvoja Japānā, kur ilgāku laiku šī bija vispopulārākā šķirne. Tie pazīstami arī Krievijā. Pirmais mančkins vārdā Mimi Herkuless pirms apmēram desmit gadiem tur ieradās no… Dienvidāfrikas. Izplatība nav liela, sastopami tikai pāris audzētavās. Tagad visvairāk mančkinu ir ASV.
Miermīlīgie sabiedrotie
Mančkini ir ideāli saticīgi, atrod kopīgu valodu ar jebkuru cilvēku. Kaķi dievina saimniekus, kas daudz laika pavada ceļā, jo arī tiem patīk braukt automašīnā un patīk arī doties kopīgā pastaigā, kaut gan tad jāvelk iemauktiņi. Tikpat labi mančkini sastāda kompāniju cilvēkiem, kas visu dienu pavada mājās. Kaķi perfekti pielāgojas pat bērnu draiskulībām. Tie ļauj sevi vizināt leļļu ratiņos, rotaļājas ar tām pašām mantiņām. Viņi nekašķējas, ātri sadraudzējas ar citiem mājdzīvniekiem – gan kaķiem, gan suņiem. Taču sev darīt pāri gan neļauj, konflikta gadījumā prot aizstāvēties. Amizanti vērot, kā mančkini spēj apmulsināt pretinieku, jo neviens nevar paredzēt ķengurkaķa reakciju un tās ātrumu…
Atšķirīgie akrobāti
Šķirnes pazinēji apgalvo, ka savdabīgā auguma uzbūve (īsas kājas attiecībā pret ķermeņa garumu) neietekmē kaķu veselību. Mančkini var lēkāt pēc sirds patikas, jo mugurkaula problēmas tiem nedraud. Protams, ka ķenguri nevar uzlēkt tik augstu kā slaidie garkājainie orientālie kaķi, taču vienalga ar akrobātisku veiklību tie nesas pa kāpnēm vai palēkdamies griež gaisā piruetes.
Apmatojumu krāsas ir dažādas. Īsspalvainie mančkini mēdz būt siāmiešu toņos, pusgarspalvainie, kas retāk sastopami, lepojas ar skaistu dūmpelēku vai sudrabainu kažoku.
Pasaulē ir arī īskājainie kaķi, kas pāroti ar citām šķirnēm. Piemēram, Napoleons ir mančkina un persieša vai eksota, bet MeiToi – mančkina un osikata hibrīds.
Mančkini ir veiksmīgs eksperiments, kas devis dzīvniekus ar labu veselību un dažādu krāsu apmatojumu. Vienīgi šai šķirnei raksturīgi atšķirīgi izmēri (runči sver no 2 līdz 5 kg, kaķenes – no 1,5 līdz 4 kg), kā arī dažādas galvas un ausu formas, apmatojuma struktūra.
