“Mani atradīsi pagalma stūrī”. Jāņa Vādona dzeja 3
Jānis Vādons (Jānis Veckrācis) dzimis 1979. gadā Kuldīgā, kur pabeidzis vidusskolu. Ventspils Augstskolā ieguvis tulkotāja izglītību. Publicējas kopš 2007. gada, bet pirms tam piedalījies gan Jauno autoru seminārā (2002), gan Amandas Aizpurietes vadītajā Dzejas meistardarbnīcā (2005), kas devuši būtiskus impulsus ceļā uz 2011. gadā izdevniecībā “Pētergailis” iznākušo pirmo dzejas krājumu “Virve” (nominēts “Literatūras gada balvai 2011” kā spilgtākā debija). Nupat iznācis otrais dzejas krājums “Pagaidām iesāpas elpa”.
Kā nozīmīgus impulsus attiecībās ar dzeju min Ojāru Vācieti, Pēteru Brūveri, Amandu Aizpurieti, krievu, amerikāņu, poļu, Latīņamerikas valstu dzeju.
Pats teic, ka gandrīz aiz katra dzejoļa slēpjas reāla pieredze un vispirms nāk saturs un tikai pēc tam valodas aspekts. Jānis Rokpelnis par Jāņa Vādona dzeju saka: “Viņa valoda ir neizsmeļama un nevainojama. Viņa dvēsele tik viegli ievainojama. Bet vīrišķīgs un savdabs ir viņa ceļš.”
‒ Sagatavošanas procesā mainījās otrā krājuma nosaukums. Vai tas saistīts ar “otrās grāmatas sindromu”?
J. Vādons: ‒ Pirmais nosaukuma variants konkrētas vajadzības labad radās laikā, kad krājuma aprises vēl nebija nojaušamas. Savukārt grāmatas nosaukums ieskicē krājuma ievirzi, noskaņu, būtību.
‒ Kāda ir dažādu pilsētu loma dzejnieka Jāņa Vādona dzīvē?
‒ Es neesmu īsts pilsētas cilvēks, lai gan Rīga un Rīgā man patīk. Pilsētas “ievelk” ar kultūrvēsturisko elpu, ar īpašo gaisu, ar pilsētai piederīgo gariem. Tamdēļ man ļoti patīk Sanktpēterburgā, Prāgā, Florencē. Latvijā – Cēsīs un, protams, Kuldīgā. Tomēr lielākoties manas attiecības ar urbāno vidi ir vēsas. Pilsētas stihijās gan ir neaptverama, varena poētika.
‒ Kas ir vieglāk: tulkot no svešas valodas vai tulkot dvēseli dzejā?
‒ Kā racionāla darbība sarežģītāka droši ir tulkošana. Dzejošana vienmēr vismaz zināmā mērā ir spontāna, pieļaujama lielāka brīvība un subjektivitāte, lai gan nepieciešamas arī tehniskās iemaņas. Dzejas rašanās tomēr ir tikpat nedefinējama kā pati dvēsele. Tas vienmēr, Māra Salēja vārdiem runājot, ir “nedaudz vairāk”.
Publicēšanai “Kultūrzīmēs” Jānis Vādons uzticēja divus dzejoļus, kuri neiekļuva jaunajā dzejas krājumā.
***
zvans pie durvīm. kad nedroši izslienos tumsā,
kavalērijas pulki, kuriem aiz pēdējās kraujas
jau vīdēja Trojas torņi, nepielūdzami noslīd atpakaļ ielejā,
un man trāpa pakavu iztraucētie akmeņi.
ja man kāds stāvētu līdzās, viņš teiktu
par iekarojumiem neizdevīgu baltu švīku otrpus pilsētas vārtiem,
bet vēl tikai dažus soļus vēsture ir tā pati.
tad, slieksni pārkāpusi, tu ieslīdi manī. uz brīdi es kļūstu pilnīgi akls,
un no visa, kas bijis, paliek vien daži
nepārbaudāmi fakti, vairāku valdnieku dusmas
un grūti salasāms teksts, kura svītrojumos
galvenais varonis prot viltīgi klusēt un bēgošie grieķi
nosargā pilsētu paši no sevis.
pierakstus pārlasījusi, tu precizē dažas liriskās vietas,
un nākotnes ļaudis pārāk precīzi zinās uguns vārdus
uz mēles, kad tā ieņēma skaistākos paugurus kailajā zemē.
tulkotājiem klāsies grūti: aizmigušo pilsētas aizstāvju miers
raisīs neizpratni un šķitīs kā nodevība, redzot, ka iekarotāji,
acis samieguši, apstājas un nepacietīgi pārlasa pareģojumus,
cerēdami uz labojumu labvēlību.
mierīga un gaiša tu mirdzi pār mani. laiks tepat aizdurvē
palielina pārspēku, bet viņa izlūki klusē, zvaigžņu pārkārtojumi sola
ieilgušus sarežģījumus, un viņš tramīgi dreb logu rūtīs,
nezinādams, vai paspēs.
***
mani atradīsi pagalma stūrī
starp tumšajiem bērniem
paaudzē kurai pietrūka gaismas
mēs palikām nomodā
un elpojām elpojām elpojām
it kā dienas varētu izstiept caur naktīm
mēs vērojām prožektoru asaras
pār sienām un apklusām
dzirdot kā otrā istabā māte
nemierīgi sagrozās
kad beidzot mēs pametām
viņas skaistāko sapni
ziemas nepabeigtajā ainavā
panāksi mani
nenobīsties! klusie ļaudis
būs mūsu draugi
sabrukums nogrims atkušņa dubļos
un dziļākās brūces
sadziedēs upes ieloka klusums
brīžiem es apstāšos
un redzēšu tevi rītausmas vējā
zinu arī tobrīd mēs mazliet mirsim
un mazas kukaiņu saules
spindzēs no mums
sadegt uz versmainas mēles
