Mans “Baltijas ceļš” tālu no mājām 0
Pirms 25 gadiem Prāgā, Trojas trasē, notika plaša mēroga sacensības airēšanas slalomā. Pirmoreiz tika pieteiktas divas komandas no Latvijas un pacelts līdzi paņemtais, vēl no ulmaņlaikiem saglabātais sarkanbaltsarkanais karogs. Himnas vietā toreiz skanēja “Pūt, vējiņi!”. Pēc stundas PSRS komandas vadība noprotestēja un karogu nācās nolaist.
Pēc ļoti laba finiša mēs, kādi pārdesmit cilvēki no Saulkalnes, Liepājas, Valmieras, pulcējāmies kādā Prāgas dzīvoklī. Divu čehu meiteņu airētāju mamma aicināja nosvinēt labos rezultātus ar slaveno čehu alu, desiņām un knēdeļiem, arī balzamu un kafiju. Sēdējām uz grīdas, uz palodzēm un televīzijā skatījāmies Eiropas ziņas. Negaidīti sākās emocionāla pārraide no Latvijas – “Baltijas ceļš”! Pirmā reakcija: kā – bez mums?! Gan latvieši, gan čehi un franči, itāļi, arī spāņi un amerikāņi, ar kuriem bijām kopā, piecēlās kājās un sadevās rokās.
Namamāte, atceroties Prāgas asiņainos notikumus, iesaucās: “Bet jūs taču ar tankiem nobrauks!” Mūsu atbilde bija – vai paspēs visus šos cilvēkus 600 km garumā. Radās pārliecība, ka nespēs – arī bez mums. Ātrāk jābrauc mājās!
Aicinu tos, kuri piedzīvoja “Baltijas ceļu” – gan tos, kas stāvēja rokrokā, gan tos, kuri bija tālu no Latvijas, bet sirdī kopā ar visiem – rakstiet par savām emocijām, pārdzīvojumiem, stāstiet par to jaunatnei!
