Mans iedvesmas avots ir mežs 2
Pēdējos gados par mežu dažkārt sabiedrības izpratnē dominē melnās krāsas – citēšu: “mežonīgā mežu izlaupīšana”, “drīz Latvijā augs tikai krūmi” utt.
Kā cilvēks, kas 50 gadu darba mūžu ir veltījis mežam un izdzīvojis to no bērna kājas līdz sirmiem matiem, iepazinis to gan kā Latvijas glābēju krīžu laikos, gan pēc kariem, kad, pateicoties tam, atdzima neatkarīgā Latvijas valsts, zinot, ka pašlaik mežs dod 40 % no eksporta un 15% iekšzemes kopproduktā, kā arī dod spēku pagurušajiem, man gribas oponēt iepriekš teiktajam.
Pēdējos gados ir notikušas arī labas lietas. Zāģu skaidas vairs negāž mežā, krūmus griež gar grāvjiem un presē briketēs, no agrākās papīrmalkas zāģē dēlīšus, virpo sētas mietus. Koksne izrādās derīga visvisādos veidos, un kokapstrādā atkritumu drīz vairs nebūs, viss ir noderīgs. Latvijas finieris” ar filiālēm kaimiņvalstīs rada brīnumus. Jura Biķa kādreiz vadītais latviešu milzu uzņēmums iekaro arvien jaunus pasaules tirgus. Pamazām saprotam, ka mežam ir parādījusies patiesā vērtība. Meža īpašnieki saņem lielāku naudiņu par pārdoto koksni, un man par to prieks. Mežs ir arī mans kā gleznotāja iedvesmas avots – izturēt, kad ir grūti, un rast mierinājumu visos gadalaikos.
