Maratons filmā un skrējiens ar suņiem 0
Kinorežisore Laila Pakalniņa skrējusi vairākos Rīgas maratonos, Amsterdamas, Tallinas un Valensijas maratonos. Savu desmito maratonu viņa pieveiks šogad Rīgā.
– Skriet sāku meitas Annas (25) rosināta. Viņa trenējās snovbordam un ieminējās: mamma, piedalīsimies maratonos! Jau skolā viņa bija sportiska – nereti krosu noskrēja labāk par puišiem. Iesākumā veicu pusmaratonu, 2011. gadā – jau visu maratonu.
Gadu vēlāk Laila Pakalniņa skrēja, uzlikusi uz galvas mazo kinokameru, lai fiksētu maratona gaitu. Emocijas, viss redzētais iemūžināts viņas dokumentālajā filmā “Četrdesmit divi” (pirmizrāde 2014). Filma ir veltījums skrējējiem, kam katram ir savs stāsts par izaicinājumiem, cīņu ar sevi, noberztām kājām un prieku par finiša līniju. Filma ir arī veltījums līdzjutējiem un tiem, kuri vienmēr ir vēlējušies kļūt par maratona dalībniekiem, bet dažādu iemeslu dēļ to nav varējuši izdarīt. Filma skatītājiem ir iespēja neklātienē piedalīties maratonā un izdzīvot to no sākuma līdz beigām.
2015. gadā Laila Pakalniņa piedalījās Tallinas maratonā, un uz viņas sporta krekliņa bija reklāma viņas jaunajai spēlfilmai “Ausma”, kuras pirmizrāde notika prestižajā Tallinas kinofestivālā “Melnās naktis”.
– Iespējams, tā ir pasaulē garākā filmas reklāma, kas uzrunāja maratona skatītājus visa mana skrējiena laikā. Atceros interesantu gadījumu – reiz, ar meitu skrienot Igaunijā, līdzās izdzirdēju suņu elsas… Izrādījās, ka mūsu skrējienam pievienojies divu vilku suņu “eskorts”. Tie ik pa brīdim meta lokus un it kā apzināti pinās pa kājām…
Nupat Lailas Pakalniņas spēlfilma “Ausma” Starptautiskajā Fadžras filmu festivālā Irānā saņēma galveno balvu kategorijā “Māksla un pieredze”. Vai Irānā redzētais arī saistās ar skriešanu?
– Irānā pirmais maratons esot noticis tikai pērn un, protams, tajā nedrīkst piedalīties sievietes. Taču es Irānā no rītiem tomēr skrēju, ietinusies lakatā (lai gan bija 28 grādu karsts) un piesardzības dēļ joņoju pa visai drošu rajonu – gar Ārlietu ministrijas un muzeju ēkām. Skriešana man ir kā veļas mašīna smadzenēm, kas iztīra un sakārto domas. Lai gan skriešanu mēdz uzskatīt par visai pieejamu sporta veidu, tomēr tas ir dārgs prieks, jo vajadzīgi labi sporta apavi. Tos mēdzu pirkt ārzemēs, jo tur tie maksā apmēram 20 eiro, turpretī Latvijā tie ir apmēram piecas reizes dārgāki. Tā kā es skrienu katru dienu, apavi visai ātri nolietojas, tāpēc mājās jābūt vairākiem pāriem. Man no vecajiem sporta apaviem ir savs atvadīšanās rituāls. Pēdējā dienā pirms aizbraukšanas no kādas valsts tos atstāju miskastē un šo faktu iemūžinu foto.
