5 mazāk zināmi galamērķi Igaunijā 0
Igaunijā tāpat kā Latvijā netrūkst gan dabas, gan cilvēku radītu brīnumu, kas patvērušies nostāk no galvenajiem tūristu ceļiem, piemēram, applūdušais Rummu karjers, pamestais Patares cietuma cietoksnis vai mistiskiem stāstiem apvītais Kāli meteorīta krāteris pa ceļam uz Sāmsalas galvaspilsētu Kuresāri. Mazāk iepazīta ir arī Paldiski – pilsēta Pakri pussalā pie Baltijas jūras, cauri kurai vēl 21. gs. sākumā ar prāmi devāmies uz Stokholmas pievārtē esošo Kapelskāras ostu, jo prāmju satiksme no Rīgas uz Zviedriju tolaik bija neregulāra. Starp citu, prāmis no Paldiskiem uz Kapelskāru joprojām kursē, tikai uz klāja ir krietni mazāk latviešu ceļotāju.
1. Nocietinājumu pilsēta
Paldiski platības ziņā ir otrā lielākā pilsēta pēc Tallinas, jo aptver arī visu Pakri pussalu. Līdz 18. gs. vidum šeit dzīvoja zviedri, un to sauca par Rogevīku. Kad 1762. gadā te tika ierīkota Krievijas jūras kara bāze, nosaukums mainījās uz “Baltijas ostu”, ko vēlāk igauniskoja. Paldisku ostai bija atvēlēta nozīmīga loma visas Krievijas aizsardzības sistēmā, un cars Pēteris I pats projektēja holandiešu tipa cietoksni ar pieciem bastioniem augstajā kaļķakmens kraujā. Zemes vaļņi bija četrus metrus augsti un sasniedza 17 m virs jūras līmeņa. 1790. gadā cietoksnī esot bijuši vairāk nekā 40 lielgabali. No 1939. līdz 1940. gadam aizsarggrāvī izveidotas naftas glabāšanas tvertnes, bet cietoksnī dzelzceļa mezgls, kas Otrā pasaules kara laikā iznīcināts. Pēckara gados no aizsargvaļņiem ņemta grants ceļu būvniecībai, daļēji tos iznīcinot. No bastioniem paveras lielisks skats uz Baltijas jūru.
No jūras puses labi saskatāmas krasta pārkares, tādēļ pastaigājoties jābūt uzmanīgiem, jo kaļķakmens krauja jau vairākkārt nogruvusi. Šī iemesla dēļ bāka (1889) Pakri pussalas ziemeļrietumu galā pārcelta 80 metrus tālāk no vietas, kur atradušās iepriekšējās bākas – 1724. gadā pēc Pētera I pavēles celtā un 1760. gadā pārbūvētā ēka, kas nojaukta. Pa gabalu bāka atgādina asinīm notecējušu torni, jo sarkanais apmetums daudzviet nobiris, atklājot balto ķieģeļu sienu.
2. Aiz Paldisku dzelzs priekškara
Padomju laikos ierindas pilsonis Paldiskos nemaz nevarēja nokļūt, jo kā militāri stratēģiskam objektam pieeja tam bija ierobežota. Ne tikai nocietinājumi, bet arī dzelzceļa līnija kalpoja armijas vajadzībām. Pašreizējā dzelzceļa stacija celta 1870. gadā pēc Baltijas dzelzceļa III klases staciju tipveida projekta historicisma stilā un ierindojama starp vislabāk saglabātajām Igaunijas dzelzceļa staciju ēkām, lai gan, gadiem ritot, zaudējusi dažus sākotnējos dekoratīvos elementus – jumta dzegu zāģētos koka dekorus un kores dekoratīvo režģi.
Paldiskos arhitektoniski piesaista arī skulptora Amandusa Adamsona (1855–1929) muzejs – vasaras darbnīca viņa vārdā nosauktajā ielā numur trīs. Mājas sienas izrotātas ar koka mežģīnēm, trafareta gleznojumiem un grezniem vējrāžiem. Te var apskatīt māksliniekam piederējušās mēbeles, ģimenes dokumentus un fotogrāfijas. Blakus ēkā vasarā atvērta mākslas galerija, bet dārzā aug skulptora stādīta skaista lapegle. Šeit iespējams iznomāt velosipēdus un pasūtīt vēsturisku orientēšanās spēli “Atklāj Paldiskus!”.
Paldisku dievnamu vēsture aizsākusies līdz ar cietokšņa būvniecības darbiem, un jau 1721. gadā te uzcelta telts – baznīca Pētera I sūtīto karavīru un strādnieku garīgai aprūpei, nodibināta arī pareizticīgo draudze. No 1724. līdz 1728. gadam tās vietā izveidota koka baznīca, kura iesvētīta svētā mocekļa Georga godam. Pašreizējā mūra baznīca būvēta klasiskā baroka stilā (1784–1787) un joprojām ir bez zvanu torņa un sīpola formas altāra kupola, kas tika noņemts padomju laikā. Tajos cietis arī otrs Paldisku dievnams – Nikolaja baznīca (1842), kurā piecdesmit gadus saimniekojusi padomju armija, atradies kultūras nams un pēc tam noliktava. Šobrīd baznīca ir daudzmaz savesta kārtībā un apskatāma arī juku laikos saglābtā altārglezna “Augšāmcelšanās” (1888).
3. Kirnas muižas visu redzošā acs
Lai nokļūtu 18. gs. otrajā pusē celtajā Kirnas muižā, no Pērnavas jābrauc uz Paidi, un mazliet aiz Tūri jau būsim klāt. Balto mūra ēku pakalnā reiz varējis tālu saredzēt, bet nu tai apkārt saauguši koki. Nostāsti vēsta, ka materiāli muižas būvniecībai ceļojuši no aptuveni kilometru attālajām kaļķakmens lauztuvēm ar cilvēku ķēdes palīdzību – no rokas rokā.
Pašlaik muižas centrālajā ēkā darbojas kafejnīca, kuras velvētajā telpā pietiek vietas teju visiem lielā tūristu autobusa pasažieriem. Muižu ieskauj parks, kurā atrodas spēcīgas magnētiski anomālas zonas – zemes garozas plaisas. Tās rada dažādas iedarbības magnētiskos laukus, ko var uztvert jūtīgi cilvēki. Pozitīvi lādētās vietās iespējams smelties enerģiju, dziedināt sevi un gūt pārliecību pārmaiņu veikšanai savā dzīvē. Parka apmeklējums ir par brīvu, un tas pieejams visu gadu. Muižas ēkas priekšā izveidota skaista puķu dobe, kas no putna lidojuma atgādina pasauli modri vērojošo Dieva aci.
4. Piedzīvojumi Pelnu kalnos
Igaunijas ziemeļos pusceļā starp Rakveri un Jehvi (Narvas virzienā) bijušā degakmens izdedžu kalna vietā ierīkots atpūtas centrs “Kiviõli”. Kalns sadalīts divās daļās – vienā pusē slēpošanas trases, vasarās piedzīvojumu parks, bet otrā pusē – motocentrs, kurā ietilpst pirmā Igaunijā notikušā pasaules čempionāta posma trase (garums – 1950 m, augstumu starpība – 26 m). Kāpelēšanai domātajā sektorā šķēršļu trases izvietotas uz stabiem dažādos līmeņos, lai ar fiziskām aktivitātēm varētu nodarboties gan pavisam mazi bērni augumā no 120 cm līdz drosminiekiem, kuri gatavi izmēģināt spēkus 12 m augstumā virs zemes. Arī citas nodarbes te atradīs visu vecumu jaunieši, sākot ar rakšanas darbiem degakmens karjerā līdz nobraucienam pa Igaunijā garāko trosi (700 m) un piedalīšanos ugunsdzēsēju akadēmijā. Starp citu, par metru īsāki bērni ģimenes parku var apmeklēt bez maksas.
5. Citi neparastumi
Hānjas augstienes nomalē Reugē uz ziemeļiem no Apes uzbūvēts 30 m augsts skatu tornis “Pesapuu” (arhitekts Karmo Tera), kurš izskatās pēc koka ar divām putnu ligzdām, un tā augšējā skatu platforma atrodas 27 metru augstumā. Turklāt naktī torņa stumbri ir apgaismoti, bet augšdaļā novietotā “zelta ola” izgaismojas dažādās krāsās. Reuges tornis apmeklētājiem pieejams visu diennakti.
Savukārt Veru apriņķī RMK Pēni dabas centra apkaimes mežā novietoti trīs milzīgi gaiša koka rupori trīs metru diametrā, kuros cilvēki aicināti ienākt, lai ieklausītos dabā, meža skaņās un noskaņās. Tur var sēdēt, gulēt un ne tikai klausīties, bet arī domāt, izvēlēties lielu vai mazu redzeslauku. Šī projekta autori meža ruporus sauc par atvērto bibliotēku, kurā ir tikai viena grāmata – daba.
Pretēja dabai ir tehnika. Arī pret to vajag izturēties ar cieņu, kā to dara Jerva-Jāni vecās tehnikas patversmē, kur savāktas nesenā pagātnē lietotās automašīnas, ceļu būves, ugunsdzēsēju un lauksaimniecības tehnika, kas pagaidām nav restaurēta. Kaut gan patversme atrodas uz privātas zemes, to var apmeklēt katru dienu jebkurā laikā. Blakus ieejai stāv ziedojumu auto, zem kura motora pārsega ikviens var nolikt savu artavu šīs vietas atbalstam.
