Mazzināmais par saimniekošanu ulmaņlaikos 2
Klajā nākusi LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesora Aivara Strangas grāmata “Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika 1934 – 1940”.
Par Latvijas ekonomikas stāvokli 20. gadsimta 30. gadu otrās puses Kārļa Ulmaņa autoritārās varas periodā mūsdienu sabiedrībā pastāv daudz stereotipu – gan idealizējošu, gan kritizējošu. A. Strangas grāmata vēstures interesentiem varētu palīdzēt orientēties tajā laikā, iepazīties ar plašā sabiedrībā mazāk zināmiem procesiem un varbūt pat saskatīt kādas līdzības ar mūslaiku Latvijas saimnieciskajām ķibelēm.
Grāmatas recenzente vēsturniece Ineta Lipša par LU Akadēmiskajā apgādā izdoto darbu teic atzinīgus vārdus: “Autors sev raksturīgajā informatīvi piesātinātajā stilā, dažviet eleganti iezibinot lasītāja prātā iepriecinošu, teju nojaušamu intelektuālo ironiju, vēstī arī par to, ko mēs vēl nezinājām par Ulmaņa autoritārās valdības iecerēm un paveikto tautsaimniecībā.”
Profesors Stranga liek uzsvaru uz tām ekonomiskajām problēmām, kas autoritārisma periodā bijušas visbūtiskākās. Proti, augošo darbaroku trūkumu laukos, rūpniecības ekstensīvo attīstību, izmisīgo un bezcerīgo cīņu pret urbanizāciju, tas ir iedzīvotāju aizplūšanu no laukiem uz pilsētām. Šī tendence 30. gadu beigās samilza tiktāl, ka rūpniecības uzņēmumiem pat sāka aizliegt palielināt strādnieku skaitu bez īpašas atļaujas. Tajā pašā laikā 1938. gadā Latvijas laukos vaiga sviedros rāvās ap 46 400 ārvalstu viesstrādnieku, pārsvarā no Polijas un Lietuvas. Lauksaimniecības subsidēšana, fiksētās iepirkuma cenas diemžēl neveicināja saimniecību modernizāciju, savukārt protekcionisma un muitu aizsargātā rūpniecība bija pārlieku atkarīga no ievestajām izejvielām un valsts radītā aizvēja. Otrajam pasaules karam sākoties, 1939. gada rudenī tas noveda pie smagas ekonomiskās krīzes un diemžēl negatīvi ietekmēja arī iedzīvotāju noskaņojumu, lai arī vara turpināja izlikties, ka grūtības tiek varonīgi pārvarētas. “Vai Latvija nevarēja būt labāk sagatavota lielajiem pārbaudījumiem,” savā grāmatā retoriski vaicā Stranga.
Lasītājam būs interesanti iepazīties arī ar 1938. gadā izstrādātā sešu gadu valsts plāna tēzēm, kas gan nekad neizauga detalizētā plānā. Interesanti, ka viens no plāna punktiem paredzēja uzlabot demogrāfisko situāciju Latvijā. Līdz 1945. gadam iedzīvotāju skaitam bija jāsasniedz 2,015 miljoni. Tiesa, mūsdienās šī pieredze nez vai derēs, jo dzimstību palielināt bija domāts pārsvarā ar propagandas kampaņu, ne pabalstu palīdzību.
