– Pirms pāris gadiem arhibīskaps Rozītis intervijā “LA” stāstīja, ka Latvijas luteriskajai baznīcai ārpus Latvijas pieder ap 25 tūkstoši aktīvo draudžu locekļu un ap 250 tūkstoši jūt saikni ar baznīcu, un ir 115 draudzes. Vai šī statistika ir mainījusies? 5
– Draudžu locekļu skaits ir mazāks. Tur, kur jaunākā paaudze – latviešu bērni un mazbērni – vecāku tuvumā nav varējuši atrast darbus vai ir gājuši uz universitātēm un nav atgriezušies, draudžu locekļu skaits arī ir samazinājies. Bet citviet ceram uz pieaugumu.
Pirms vairāk nekā 60 gadiem veidojās jaunas draudzes no Otrā pasaules kara bēgļu gaitās izceļojušajiem. Tās ir pastāvējušas un svin jubilejas. Mēs ar savu pieredzi varam sniegt palīdzīgu roku tiem, kuri izceļojuši no Latvijas tagad. It sevišķi jauniebraucēji Eiropas zemēs meklē sev garīgu mājvietu, un ir cerība, ka dažās vietās draudzes varētu atjaunoties.
– Draudzes ārzemēs vēl joprojām ir bagātas ar īpašumiem.
– Vairākumam vēl tie ir, bet kļūst arvien grūtāk tos uzturēt. Nupat ir tapis torņa jumta remonta projekts manam mīļajam dievnamam Milvokos, drīz varēsim sākt labot, bet pirms tam bija jāsavāc līdzekļi. Mana brīnišķīgā draudze ir kā ģimene, kur visi strādā rokrokā.
Viena draudze Indianapolisā nesen pārdeva savu dievnamu, jo no draudzes budžeta ļoti liela daļa bija vajadzīga ēkas uzturēšanai. Bet pārdodot draudze ieguva līdzekļus, ko ieguldīt nākotnē un Dieva darbā, un tagad telpas īrē. Vietā, kur baznīca jāslēdz, mēs ar godu un pateicību Dievam atvadāmies, un tie cilvēki parasti pievienojas vai nu tuvākajai amerikāņu luterāņu draudzei, vai latviešu draudzei. Taču attālumi Amerikā ir milzīgi, un kādreiz pievienoties tuvākajai latviešu draudzei varētu nozīmēt, ka jābrauc simtiem kilometru.
