Franks Gordons: Monstram priekšā – plāksni! 54
Vienpadsmit tūkstoši parakstu par labu Pārdaugavas pompozā un bezgaumīgā “uzvarētāju” pieminekļa novākšanai – tātad Saeimā varēs šo prasību iztirzāt. Bet te ir vairāki “bet”.
Pirmkārt, Kārlim Eihenbaumam no Ārlietu ministrijas ir visai iespaidīgs arguments: ar Krieviju noslēgtais līgums par memoriāliem. Otrkārt, ja ķersies pie pieminekļa nojaukšanas, vismaz Rīgā draud uzliesmot etniska rakstura sadursmes, bezmaz vietējs “pilsoņkarš”. Varbūt es pārspīlēju, bet izslēgt šādu varbūtību nevar. Treškārt, Krievija varētu izraisīt starptautisku skandālu, griezties pie ANO Drošības padomes, Eiropas Komisijas un nez kur vēl. Vai Latvijai tas vajadzīgs?
Varbūt tiešām vajadzēja šo monstru nojaukt 1991. gada augusta beigās reizē ar Rīgas ļeņinekli? Sak’, stihiska tautas dusmu izpausme – padarīts un cauri…
Kas tad patlaban atliek? Manuprāt, ne Krievija, ne prokrieviskās aprindas nevarētu pat iepīkstēties, ja pieminekļa priekšā labi redzamā vietā uzstādītu lielu plāksni ar uzrakstiem latviešu, angļu un krievu valodā, kas īsi un skaidri pavēstītu, ko Latvijai atnesa “atbrīvotāji”: 1949. gada deportāciju, tik un tik nošauto uz padomju kara tribunāla spriedumu pamata, ārzemju raidījumu traucēšana, izolējot Latviju no ārpasaules u. tml.
Plāksnei būtu jābūt no izturīga materiāla. Lai katrs, kas 9. maijā dodas turp, nevarētu to plāksni apiet.
