Monika Zīle: Kur ved partiju stihiskā dzimšana, publiskie ķīviņi un straujais noriets? 10
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Iespējams, muļķu skaits pēdējā laikā nav palielinājies, bet viņi kļūst arvien skaļāki un ir labāk pamanāmi.” Staņislavs Lems
Gadrīz neviens valdības un atsevišķu ministru darbam veltītais kritiskais izteikums nepaliek bez izvērstiem komentāriem, ka varas groži Latvijā nav īstajās rokās un pie valsts kuģa stūres mīņājas nemākuļi un gadījuma ļaudis, kuru vietā beidzot jānāk gudriem profesionāļiem.
Uzstādījums šķiet loģisks un paliek tāds līdz kārtējo vēlēšanu priekšvakaraam.
Tad, izskanot informācijai par deputātu kandidātu uzvārdiem, sabiedrības viedoklis, gluži vai klausot kādai nezināmai pavēlei, strauji un ar troksni met kažoku otrādi.
Tieši tā sociālie tīkli aizvadītajā nedēļā atsaucās ziņai, ka pašvaldību vēlēšanās “Jaunās Vienotības” (“JV”) sarakstā Ogres novadā piekritusi kandidēt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) direktore Liene Cipule.
Kāpēc viņai ko tādu vajag, un vai šīs būtu īstās politiskās kamanas? – apmēram tā skanēja saudzīgākie vērtējumi.
Daudz vairāk bija tādu, kuros anonīmie autori pārmeta NMPD vadītājai tieksmi “pieberzties silei” un pat to, ka viņa gada sākumā esot lieki satraukusi tautu par vietu trūkumu slimnīcās – redz, Covid-19 skarto pieplūdums nebija nemaz tik liels un panikas sēšanas vērts.
Liekas, reti kurš sava dienesta laivu cauri pandēmijas uzplūda bangām vadījis tik nosvērti un lietišķi kā Cipules kundze, bet, lūk, – pietiek ar vienu zilbi apstiprināt savu sabiedrisko aktivitāti un vēl nupat profesionāļus politikā prasījušie jau cērt publiskus pliķus par to, ka cilvēks labi pilda viņam uzticētos amata pienākumus un savlaicīgi pamana iespējamos riskus.
Protams, novadi ir mazas kņazistes, kur pastāv grupējumi, interešu sadursmes un viss tāpat kā pie “lielajiem”, tikai mazākā izmērā. Bet ikvienā vietvarā nepieciešami cilvēki ar apkaimes attīstības redzējumu un budžeta veidošanas un tērēšanas sakarību izpratni.
Tādas īpašības nerodas kā mistiska apgaismība mandāta iegūšanas brīdī, bet ir izglītības un veiksmīgas darba pieredzes summa. Bet šī pieredze nozīmē arī pieņemtus lēmumus, kuri ne vienmēr patīk visiem konkrētajā jomā iesaistītajiem.
Ar lēmumu neapmierinātie ir skaļākie katra kaut ko reālu paveikušā kritiķi, un šo klaigu dēļ katrā Saeimā iebalso arvien vairāk deputātu, kas “līdz šim nekur nav sasmērējušies”.
Jā, liels paradokss – šķietami prasīgais, taču dziļākajā būtībā divkosīgais vēlētājs mīļuprāt uztic valsts vadības sviras arī tādiem, kuri nevar dalīties pat triju apkopēju darba koordinēšanas pieredzē.
Jo vairāk Jēkaba ielā šādu “tīro” un pieredzes neapgrūtināto, jo nebaudāmāki visa parlamenta un valdības darba augļi. Turklāt jau esam tiktāl, ka visas ierosmes citas valdības veidošanai beidzas ar skumīgu secinājumu: nav taču ko likt vietā.
Partiju stihiskā dzimšana, tirgus ķīviņiem līdzīgās publiskās nesaskaņas un straujais noriets bremzē sabiedriski aktīvu cilvēku iesaistīšanos politikā.
Tāpēc rezervistu soliņi pie nozīmīgu amatu sliekšņiem arvien īsāki un dažs labs ministra krēslā patiesi izskatās pēc pārpratuma.
