Mūžībā devies režisors Felikss Deičs 0
27. augusta agrā rītā mūžībā devās aktieris un režisors, viens no Valmieras teātra stūrakmeņiem, Felikss Deičs.
Sēru vēsti pavēstījis teātris savā mājas lapā.
Režisors dzimis 1937. gada 2. aprīlī, Rostovā pie Donas.
Daudzus gadus nostrādājis par režisora Ādolfa Šapiro asistentu. Pēc Jaunatnes teātra aizvēršanas, nāca piedāvājums veidot izrādi Liepājā.
Pēc tam F. Deičam piedāvāja strādāt Valmierā, brīdinot, ka teātra nav, to vēl ceļ, palikusi tikai vidējā aktieru paaudze. Felikss Deičs riskēja un piekrita, atzīmē teātris.
Ar laiku viņam līdzi pievienojās arī Varis Brasla, Māra Ķimele, Mihails Gruzdovs. “Teātris tika burtiski radīts no jauna.”
Viņš iestudējis R.Blaumaņa lugu iestudējumi “Ļaunais gars” un “Trīnes grēki”, kas saņēma Latvijas Teātra gada balvas, vēlāk pievienojās “Pie aizbirušā avota”, novatoriski atklāts “Potivāra nams” un “No saldenās pudeles”.
Teātris kopš 1999. gada varēja atļauties sarīkot šī dramaturga darbiem veltītu starptautisku festivālu.
Par izcilu notikumu Latvijas teātra dzīvē kļuva A.Čehova “Ivanovs” (1997) – iestudējums kļuva par Gada izrādi, bet Felikss Deičs par Gada režisoru.
Kā atvadu vārdos raksta teātris – “ja vajadzētu vienā teikumā formulēt Feliksa Deiča režijas – tā būtu neticība tam, ka jebkas ir tikai labs vai ļauns. Viņš atsacījās pasauli redzēt melnbaltu un noticēt vispārpieņemtām patiesībām”.
Katra jauna izrāde bija režisora mēģinājums palūkoties uz cilvēkiem dziļāk un patiesāk, paņemt aktieri pie rokas un izvadāt pa lomas labirintiem tā, ka aktierim atliek tikai to izdarīt.
“Jo ikviens aktieris, kurš ir strādājis pie Feliksa, zina – no katra darba viņš iznāks, uzzinājis kaut ko vairāk pats par sevi, savu varēšanu,” uzsver teātris.
Felikss Deičs 1996. gadā kļuvis par Eduarda Smiļģa balvas laureātu, bet 2003. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 2012. gadā saņēmis balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā.
2014. gadā viņš ar Daci Eversu un Tālivaldi Lasmani iestudēja viņaprāt savu pēdējo izrādi Dž. Marella “Saules pelnus”, gribot likt punktu režijai.
Pēc tam katru gadu tapa vēl pa vienai izrādei – līdz skaisti skumjajam stāstam par vecumu, vientulību un ilgām D. Berija “Augusta vaļos”.
