Dace Terzena: Nav godīgāka rīka 0
“Es esmu Latvija” – mūsu valsts simtgadē šie vārdi skanējuši no dažādām tribīnēm un dažādos kontekstos, lai uzsvērtu, ka valsts nav kaut kas abstrakts, ar mūsu katra darbiem, domām un reālo rīcību nesaistīts.
Tie bijuši un joprojām ir kā mudinājums veikt tādu kā iekšējo “inventarizāciju” – cik taisnprātīgs, atbildīgs, godīgs esmu savā ikdienas solī, izvēlēs un lēmumos. Tāpēc ka beigu beigās tas viss summējas un rada vidi, notikumus, sabiedrību un valsti, ar kuru mēs vēlamies lepoties. Un, saprotams, ne tikai svētku salūta gaismā un patētiska saviļņojuma mirkļos.
Mūsu lepnuma sajūtai par savu valsti pamatā vajadzētu turēties stiprā paļāvības sajūtā, ka galvenie tās balsti ir godīgums un taisnīgums.
Vai, kā saka filozofe Maija Kūle, ka katra nepareiza, negodīga rīcība tiek atklāta un darīta zināma sabiedrībai. Varbūt tas notiek pēc trīsdesmit, piecdesmit, simts gadiem, bet notiek. Šo domu profesore izteikusi čekas maisu atvēršanas kontekstā, bet tikpat precīzi tie ir attiecībā uz jebkuru situāciju vai problēmu, kurā gaidām taisnīgu risinājumu.
Zolitūdes traģēdija, kopš kuras aizritējuši jau pieci gadi, pilnīgi noteikti ir viena no tām. Taisnīgu tiesu pēc gadiem ilgušajām izmeklēšanām un sēdēm gaida ne tikai 54 bojāgājušo tuvinieki un šajā baisajā notikumā izdzīvojušie cilvēki, bet visa Latvijas sabiedrība. Daudzi cietušie ilgās tiesvedības laikā sāk zaudēt ticību, ka sagaidīs taisnības uzvaru. Spriedumi Zolitūdes lietā vai nu stiprinās ticību godīgai un taisnīgai tiesu varai, tātad arī šādai Latvijas valstij, vai arī graus to.
Šobrīd zem sabiedrības lupas ir risinājums, kādu Rīgas dome atradīs attiecībā uz namu Priedaines ielā 20, tieši līdzās traģēdijas vietai. Vai izdosies apturēt nama līdz-īpašnieka, igauņu uzņēmuma SIA “Prana property” formāli likumīgās, bet ētiski nepieņemamās komerciālās ieceres, kurās bojāgājušo piemiņai ir vieta tikai starp citu?
“Es esmu Latvija” – varbūt šos trīs spēcīgos vārdus mums katram vajadzētu atkārtot domās, bet varbūt pat uzrakstīt uz lapiņas un turēt acu priekšā ikreiz, pirms pieņemam lēmumus un rīkojamies. Tāpēc, ka tas viss summā veido mūsu koptelpu Latviju. Skarbs līmeņrādis, bet nav godīgāka rīka sarunai ar savu sirdsapziņu.
