Gunārs Nāgels: Kampaņa pret Okupācijas muzeju 36
Ir pašsaprotami, ka dzīvojam brīvā, demokrātiskā valstī, jo mums visapkārt ir draudzīgi kaimiņi un mēs nekad neesam bijuši okupēti. Mēs varam droši likvidēt mūsu armiju, jo dažiem modes ekspertiem nepatīk formas tērpu griezums.
Šādas divas domas nāk prātā, lasot par pēkšņi uzvirmojošo kampaņu likvidēt Latvijas Okupācijas muzeju. Dažam labam arhitektam nepatīk Gunāra Birkerta Nākotnes nama koncepcija, un viņi ir ar mieru mākslinieciskās gaumes dēļ upurēt iestādi, kas visvairāk darījusi, skaidrojot mūsu sāpīgo piecdesmit gadu okupācijas vēsturi Latvijas un ārzemju apmeklētājiem, skolēniem, skolotājiem, prezidentiem, vēstniekiem un dažādām ārzemju viesu delegācijām.
Tiek izmantoti visi iespējamie līdzekļi, lai šo valstiski svarīgo darbu apturētu, bet visu laiku it kā mierinot, ka kampaņa nav vērsta pret pašu Okupācijas muzeju.
Lai Latvijas Okupācijas muzejs varētu veikt pilnvērtīgu darbu, muzeja ēkai Latviešu strēlnieku laukumā ir vajadzīgs remonts un paplašinājums. Muzeja darbinieki bija sēdējuši uz koferiem jau daudzus gadus, sākumā dēļ Rīgas domes lēmuma nojaukt muzeja ēku, un vēlāk dēļ kurā katrā mirklī paredzētiem pārbūves darbiem.
Gunāra Birkerta projekts jau sen ir apstiprināts, telpas izplānotas, bet daudzus gadus stiepās tehniskā projekta izstrāde. Muzeja ēka pieder valstij, un tāpēc katrs celtniecības projekts ir pakļauts Latvijas Publiskā iepirkuma likumam, kuram ir stingri ierobežojumi pakalpojuma sniedzēja izvēlei.
Ticot solījumiem, ka tūlīt, tūlīt sāksies pārbūve, muzeja darbinieki 2012. gada novembrī pārcēlās no muzeja ēkas pagrabtelpām (bez logiem) uz pagaidu telpām bijušajā ASV vēstniecībā Raiņa bulvārī, kur arī iekārtoja ierobežotu pagaidekspozīciju.
Muzeja galvenais vēstījums ir tas, ka brīva, demokrātiska valsts nav nemaz tik pašsaprotama. Un tieši šo ziņu ir svarīgi dzirdēt gan cilvēkiem Latvijā, gan citur pasaulē. Mūsu pieredze par okupācijām dod mums pienākumu brīdināt tās valstis, kas nezina mūsu vēsturi un neapjēdz arvien pieaugušos reālos draudus pasaulē.
Nenonivelēsim Latvijas iespējas pilnvērtīgi piedalīties informācijas karā, jo mēs neviens nevēlamies sagaidīt tādu situāciju, kad informācijas karš pārvēršas reālā karā, ko jau piedzīvojusi Gruzija un tagad piedzīvo Ukraina.
Kādreiz domāju – tas ir tik pašsaprotami, ka visi latvieši centīsies stiprināt mūsu valsti. Izrādās, ka esmu kļūdījies.
