7
Teicāt, ka, vērtējot savu darba gadu, vēlaties atbildēt par savām kļūdām. Kuru tad uzskatāt par savu kļūdu un ko par veiksmi, savu panākumu?
Panākts, ka pārvaldām situāciju ar Eiropas struktūrfondiem. Sākot vadīt valdību, bijām iekļuvuši strupceļā un nebeidzamās diskusijās, kā naudu dalīt. Iepriekš es pats, būdams “barikāžu” otrā pusē kā Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors, biju iestidzis interešu lobēšanā, bet pat no šī skatupunkta ministriju vietā sapratu – nedrīkst nemitīgi raustīt deķīti šurpu turpu. Kādam vienubrīd jāpasaka – punkts! Un jāiet uz priekšu. Tāpēc šogad fondu naudas ieguldīšana notiks ar paātrinājumu un saprātīgu izlietojumu.
Attiecībā uz valdības rīcības plānu ne viss veicās raiti un gludi. Atradām pat šķībi iestrādātus punktus, kurus kāds gribēja redzēt, bet atbildība ir ministram vai valdībai. Taču summāri plānu pildām, darbības, kas notiek, ir mazāk stihiskas.
Par kļūdām – laikam biju pārāk piekāpīgs budžeta pieņemšanas sakarā. Drusku bija bailes krist reizē ar pirmo budžetu.
Valkas mērs Vents Krauklis bija ļoti neapmierināts ar reģionālo politiku. Apstaigājis visas Rīgas iestādes, lai never ciet Valsts ieņēmumu dienesta vietējo nodaļu. Kraukli uzklausījuši, bet 1. janvārī kantori aizvēruši. Centrālos aparātus nesamazina, turpretī reģionos cilvēki zaudē darbu, ēkas paliek tukšas! Pārmēru centralizāciju pārmetīs arī Līvānu, Daugavpils un citu pašvaldību vadītāji.
Esam kļuvuši mobilāki, saziņu, darbus vairāk var veikt internetā. Kraukļa kungam labā ziņa, ka jaunā VID vadība rūpīgi vērtēs, kur un kas notiek. Dienests sastāv no ieņēmumu daļas, kas vāc un iekasē nodokļus, otra daļa pieņem deklarācijas. Abas sabalansēs, pakalpojums nevienā vietā nezudīs. Tas ir primārais.
Internets vada ātrāku saziņu. Dažviet, apmierinot iedzīvotāju vajadzības, pietiek ar vienu cilvēku – iesniegumu pieņēmēju.
Jautājums nav tikai par pakalpojumu saņemšanu, bet par dzīvības uzturēšanu, par darba vietām mazākos centros. Aizver iestādes, aizbrauc izglītoti cilvēki, lauki tukšojas…
Jautājums par to, vai katra mazā pilsēta nodrošinās speciālistus, kas spēj sniegt attiecīgus pakalpojumus. Valsts struktūras var “iznest ārpusē”, prom no Rīgas, bet jāraugās, vai ir kas strādā šobrīd, vai tuvu izglītības iestādes, kur gatavo jauno speciālistu maiņu.
No šiem pārmetumiem varat atšaudīties arī ar valdībā pieņemto visnotaļ pozitīvo lēmumu, ka Latgalē beidzot izvietos bruņoto spēku vienības. Armija, kas tiek uzturēta par valsts naudu, arī tiek decentralizēta!
Aizsardzības ministram Raimondam Bergmanim ir būtiski uzstādījumi. Viņš regulāri aicina Latvijas ražotājus pašiem ražot armijai vajadzīgas lietas. Otrs – karavīrus dislocēt ārpus Ādažiem, kur tas nepieciešams. Esmu par profesionālu armiju, nevis obligāto dienestu, kādu pats ierindniekos izgāju padomju laikā. Un esmu par zemessardzi, kas Latgalē, īpaši Daugavpilī, aktivizējusies.
Kāpēc jums ir noliedzoša attieksme pret obligāto dienestu, turklāt salīdzinot ar padomjlaiku pieredzi? Latvijas armija taču nenotiktu pēc krievu parauga, tā būtu pavisam citāda. Turklāt Igaunijā dienē, Lietuvā atjauno iesaukumu. Igauņu žurnālists mūsu avīzē rakstīja: “Ko darīsiet jūs, vairākums no rīcībspējīgajiem latviešiem, ja sāksies krīze? Kā saprotu, tikai nedaudzi no jums ir guvuši kādu militāro apmācību. Būsiet skatītāji?”
Militāru sagatavotību gūst zemessardzē un profesionālajā armijā. Kļūt par karavīru ir problēmas jauniešiem ar veselības ligām, lieko svaru, un konkurss nemaz nav liels. Ir tēvi, kas par dēlu teiks – es ar viņu netieku galā. Skola netika galā. Lai vismaz armija uztaisa par cilvēku un puisi kā ozolu. Man tā nešķiet loģiska pieeja. Lietuvā, Igaunijā ir obligāts neilgs dienests, mums samērā stipra Zemessardze, turklāt tajā cilvēki stājas un attiecīgās iemaņas gūst labprātīgi, kas nav mazsvarīgi. Cilvēki vēlas iet zemessargos, Aizsardzības ministrija rod iespējas to veicināt.
Cilvēki ir norūpējušies par situāciju veselības nozarē. Jūs pats savā gadumijas uzrunā minējāt, ka reformas veselības aprūpes sistēmā būs viens no svarīgākajiem valdības darbiem. Cik cieši strādājat ar ministri Čakšu, kā cenšaties viņu ievirzīt reformām un cik jūsu domas sakrīt, kādām pārmaiņām jānotiek?
Ar ikvienu ministru vienojāmies par izpildāmiem uzdevumiem. To vidū ir tādi, kurus nepaveikt bez premjera aizmugures. Reformas pārsvarā iestrēgst divu iemeslu dēļ – nav premjera atbalsta vai nav politiskā atbalsta. Un ienaidnieks ir populisms. Proti, kaut ko pārveidojot, noteikti kādam radīsies iebildes. Veselības, finanšu, izglītības un ekonomikas ministri ir četrotne, ar kuriem tiekos visbiežāk. Runājam par darbiem, un Andai Čakšai tuvāk veicamais ir Valsts veselības dienesta reorganizācija. Jāizstrādā struktūrplāns, lai sadalītu slimnīcām līdzekļus. Kur, kādus pakalpojumus sniegs šajās medicīnas iestādēs – tas ir ministrijas mājas darbs. Ilglaicīgs finansējums medicīnai – tā ir valdības kopējā diskusija. Tur jāmodelē Finanšu ministrijai un vajadzīga premjera aizmugure.
Ministriem pie galda vienoties diezgan viegli, bet cik populārs lemtais ir sabiedrībā? Slimnīcas būtu jādiferencē, vadoties, cik katrā piemērotu speciālistu. Es pats, piemēram, negribētu kādu konkrētu kaiti ārstēt slimnīcā, kur nav ārsta ar atbilstošu pieredzi. Tāpēc jābūt pakalpojumu koncentrācijai. Lielos veselības centros ir pilns pakalpojumu klāsts, mazākos pašu vajadzīgāko pakalpojumu saņemšana, vēl mazākās slimnīcās – primārā medicīniskā aprūpe. Alūksnē jau asi diskutēja, vai atstāt pirmo palīdzību vai arī operācijas, kam būtu nepieciešamie ārsti…
