Aleksejs Grigorjevs: Nēģēlības apmātība jeb Krievu fašisms 0
Aleksejs Grigorjevs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mammas draudzene Soņas tante pat neizdevušos torti sauca par Hitleru – izdevusies būtu Napoleons. Tāpēc sākumā ar piesardzību vēroju, ka Krievijas režīmu dēvē par fašismu un Putinu – par mūsdienu Hitleru. Sagaidīju, ka valodnieciskās precizitātes aizstāvji aizrādīs, ka fašisms bijis Itālijā, bet Vācijā – nacisms un tas neesot viens un tas pats.
Tomēr, nevar nepamanīt, ka Putins atkārto Hitleru precīzi un konsekventi, vārds vārdā, vienu darbību pēc otras, vissīkākajās detaļās, it kā speciāli censtos izpelnīties fašista nosaukumu.
Tiešām Putins ir Hitlers šodien.
90. gadu vidū Maskavā politiķi sūrojās par nacionālās idejas trūkumu postkomunistiskajā Krievijā. Bija sajūta, ka bez šādas idejas, bez savas misijas apziņas Krievijas valsts nepastāvēs. Doma, ka valsts mērķis varētu būt tautas labklājības celšana, izglītības un medicīniskās aprūpes attīstīšana, tika uzskatīta par lielās Krievijas tautas necienīgu.
Tādi sīkumi nevarētu vienot lielo tautu. Viss, kas bija mazāks par pasaules likteņu lemšanu, bija pārāk mietpilsonisks, lai kļūtu par Krievijas nacionālo ideju. Tad ideju atrada – Krievijas tauta vienojās karā pret čečeniem.
Krievijas drošības dienesti sarīkoja sprādzienus Maskavā un Pēterburgā (mana paaudze labi atceras līdzīgus sprādzienus Rīgā 1990. gadā, paldies Dievam, bez upuriem), lai celtu sava kandidāta popularitāti. Un cēla arī.
Tā bija pirmā ideja, bet klāt nāca citas. Fašisms jeb nacisms ir ideoloģija, un karš ir šīs ideoloģijas pamata sastāvdaļa. Kara attaisnošanai tika radīta putinisma krievu pasaules koncepcija. Krievu nācija esot nevis vienkārši tauta, kā visas citas, bet īpaša civilizācija, kas glābj pasaules pamatvērtības no liberāļu un geju uzbrukumiem. Tie gan būtu gribējuši pārvērst Krieviju par Gejropu, bet tēvs Putins neļaus. Ir Putins, ir Krievija, nav Putina, nav Krievijas. Ein Folk, ein Fürer, ein Reich, sieg heil! Vai! Tas bija citur – bet varbūt ir tas pats?
Krievijas naidniekiem gandrīz bija paveicies 90. gadu sākumā, un krievu tauta tika mākslīgi sadalīta, ar visādu mākslīgo valstu mākslīgajām robežām. Krievijas valsts uzdevums ir atkalapvienot krievus vienā valstī, darot galu mākslīgajām robežām, ja vajadzīgs, caur karu. Kā zināms, dalītas tautas koncepts bija arī Hitlera ideoloģijas pamatā, tāpat kā karš.
Tā ka nekas jauns nebija jāizdomā, viss nošpikots no Hitlera. Un arī šoreiz tas uz mums attiecas vistiešākā veidā.
Īpaša vieta dalītās tautas koncepcijā atvēlēta ukraiņu tautai. Tā kā krievi nav nekādi vācieši, viņiem nav jāpiedomā, lai viņu ideoloģija būtu konsekventa un nebūtu iekšēji pretrunīga. Tāpēc ar ukraiņiem putinisma ietvaros ir tā: viņu vienlaicīgi nav, jo viņi ir austriešu izdomājums, lai kaitinātu krievus; un viņi (ukraiņi, kuru nav) ir krieviem brālīga tauta.
Bet viņi, tas ir, brāļi, ir īsti fašisti jeb benderieši (kas īstenībā būtu jātulko kā antifašisti, jo Stepans Bandera gandrīz visu kara laiku nosēdēja vācu lēģerī) un grib krievus un komunistus apkaut, tāpēc viņus vajag denacificēt – kā tas notiek, mēs redzam Mariupolē. Tas arī būšot ukraiņu jautājuma galīgais risinājums jeb Endlösung – jā, atkal nošpikots no Hitlera.
Un tikai tad, kad karš jau bija sācies, Putins šai ideoloģiskajai tortei virsū uzlika pēdējo odziņu: vajagot meklēt iekšējos tautas ienaidniekus, kuri ir gatavi durt dunci Krievijai mugurā.
Tā Putins apvienoja divu 20. gadsimta lielāko neģēļu, Hitlera un Staļina, ideoloģiskos saucienus.
Bet, lai šie saucieni kļūtu iedarbīgi, nestu savus augļus, viņiem jāiet tautā un tautai tie jāpieņem un jāpārņem. Tas arī notiek ar kara noziedznieku Solovjova, Simonjanas un Kiseļova TV starpniecību. Pārliecība pārtop apmātībā, neģēlības un zemiskuma apmātībā. Šodien to redzam Krievijas tautā.
