“nekad nepadodies / bez cīņas” 0
Elīna Līce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Laikā, kad Ukrainā risinās šausminošs Krievijas izraisīts karš ar ļoti daudziem upuriem civiliedzīvotāju vidū, “Kultūrzīmes” publicē dzejnieces Elīnas Līces veltījumu, kas tapis šajās dienās.
Bet Harkiva, 8. marts
I
Uz putniem krīt sniegs,
uz ziediem krīt putni,
un piesaucu pavasara žēlsirdību,
kam taču jāpienāk.
II
Šokolādes kūka
stingst uz mana galda
Jūrmalā – 8. marts.
III
Dod meslus savai sievietībai,
citādi tā atriebsies
caur taviem dēliem
(mammu, tu nedrīksti
staigāt ar saraudātu seju).
IV
Sarkaniem burtiem
uz ledusskapja raksti:
Esi laipns!
Esi laipnības piepildīts.
Un nekad ne citādi, dēls.
Bet Harkivā
I
Mēs atļāvāmies domāt,
ka iebrucējam ir cilvēciska seja,
atļāvāmies cerēt,
ka tā par tādu kļūs,
tomēr tie, kuri atgriezīsies,
atpakaļ par cilvēkiem
vairs nespēs kļūt.
II
Kad tu sapratīsi,
ka tavi bērni, kas ir arī mani bērni,
kas varēja būt mūsu bērni
zem tām drupām asiņo?
Kad tu nomazgāsi
pasaules iekarotāja vīpsnu,
lai taptu par cilvēku,
kam Pasaules Bērnā jādzīvo?
III
Asinis lips uz taviem plakstiem –
tās ir brāļu un māsu asinis,
tās – večos un bērniņos ritušās,
saņem savas asinis un aizej
nolādēts.
Neglāb, Kungs, ļaunumā slīkstošo,
viņa upuri glāb.
IV
Raudi, bet nevari izraudāt,
skumsti, bet nespēj izskumjot,
tāds ir kara akmens,
māt.
Jūrmala, tas pats marts
I
Nekļūsti par to vienaldzīgo,
kuru it kā nav.
II
Jau vairākas dienas
vairies sarkanā naktskrekla,
tāpēc ka tas var atgādināt asinis.
Velc cerības krāsā.
Vairākas dienas vairies no visa,
kas var vairot asinis
viņpus robežas.
Vai tad māņticība var palīdzēt?
Bet sirdstrīcība? Par visu.
***
Uz Ukrainas asinsfona iedomājos:
cik mana bērna mugurkauls trausls,
un maigā pasargātība – vien ilūzija.
Zem sliekšņa glūn šausmas.
