Nabadziņam noteikti bij pilnas biksas, kad ceļu šķērsoja nesapotēts lācis, bez maskas. Egila Līcīša feļetons 22
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lūk, kādas vēstis maļ ziņu aģentūras. Milzīga auguma lācis Tukuma pusē ticis manīts pie medību barotavas, kur mielojies ar zvēriem atstāto pārtiku. Vilks pusdienās notiesājis māju suni, atstādams vien ķepas un galvu.
Cits duksis plēsts, bet izdzīvojis, nodots veterinārdaktera aprūpē. Kāds Matīss Katvaros aci pret aci ticies ar lāci.
Nabadziņam noteikti bij pilnas biksas, kad ceļu šķērsoja nesapotēts lācis, bez maskas, ne mazākā mērā neievērodams distanci divi metri.
Mežstrādniekiem dūmu aizsegā vilks pielavījies tik tuvu, ka varējuši saost Meža vīra smaku. Užavā līkmuguris mēģinājis uzbrukt sievietēm, kuras plēsoņu atgaiņājušas ar zaru.
Pampāļos naktī uzlauzta pārtikas vielu bode, uz šleperatslēgas atrasti brūni spalvainas ķetnas nospiedumi – nolaupīta sālspaka, desas luņķis, kilo farša un pāris buteles sidriņa uzdzeramajam.
Diemžēl Latvija nav vieta, kur mežā dzīvo vien pieradināmas, no rokas barojamas vāverītes un nevainīgi zaķīši.
Te no katra krūma glūnē ļaunīgas, dzalkstošas acis, skujkoku biezokņi un lapukoku briksnāji ir mājas bīstamiem, ilkņotiem radījumiem, kas vis nav kustoņi, kuri garāmgājējus apmētās ar egļu čiekuriem, bet rada reālas briesmas cilvēku dzīvībai.
Nezin, kas meža dzīvniekiem lēcies, ka avīzes pilnas ziņām par apdraudējumiem mājlopiem, par ganībās noplēstām aitām, par pazudušiem taksīšiem, bet stāvoklis ir tāds, ka, šo lasot, sažņaudzas sirds sētas kranču īpašniekiem un bailēs sastingst foksīšu un Jorkšīras terjeru saimniecītes – ja nu arī manu mīlulīti nokož!
Tikai vecmeitas drošas par nekustīgo dīvānmopsi, tas nepieder pie mājdzīvnieku sugas, kas bizo apkārt bez pavadas.
Šogad pat bērni laukos izvairās aizskriet tepat līdz priedītēm, palūkot sārtvaidzes meža zemenītes, un lielie neieiet birzītē salasīt sūneklī noslēpušās pirmās gailenītes.
Lūk, medību speciālista komentārs. Lāči ātri sapratīšot, ka atšķirībā no Igaunijas mūspusē nav brīv miškas medīt, tāpēc tas palielinās plēsēju interesi par cilvēkiem un apdzīvotām vietām.
Gaidiet drīzu brūno ienākšanu sētsvidū un uzlidojumus pilsētām. Tad acīmredzot katra iedzīvotāja paša rokās būs, kā nekrist lācim par barību, jo valdības cilvēkiem tas nerūp it nemaz.
Premjers Kariņš neskatīdamies parakstījis kaut kādu papīru ungāru geju aizstāvībai, tagad taisnojas, bet par latviešiem Ministru prezidentam maza bēda.
Sakiet, vai ģenerālprokurors ierosinājis kādu lietu attiecībā uz avīžziņās aprakstītajiem briesmu stāstiem? Vai Satversmes aizsardzības biroja direktors Maizītis ir satraucies, ka tūliņ Latvijā vilki, lāči sāks ēst cilvēkus?
Nē, abi nav cēluši ne ausu, abi sit mušas. Bet, starp citu, arī dzēlējkukaiņi – odi, dunduri, mušas – šogad trīstik negantāki nekā citugad, sadzeltās vietas milst un pampst, sīvi niez, kasās un sūri sāp.
Izskatās, valdība sāks rīkoties vien tad, kad par upuri mežazvēram kritīs rapšu laukā fočēties iebridis ministrs, ko paķers un aiznesīs no mežmalas izskrējis brūnais, kad no sēņot aizgājušas kolēģes ministrienes atradīs vien groziņu, 38. numura gumijzābakus un ceļaspieķi. Un apgrauztus kauliņus pelēča migā.
Tāpat kā vakariņotājam uz kārā zoba tīk no zupas izzvejota frikadele, tā vilkam garšos mollīga, apaļīga melleņotāja un maigas, mīkstas gaļas, norā aizsapņojies ganuzēns.
Tukšā dūšā pelēcim gana apetītlīga liksies kā izkaltusi zāļu lasītāja tantiņa, tā vientuļš skrējējs pa meža taku, kaut pēdējais drusku stiegrains, pasīksts.
Kā lai kailām rokām, sēņu nazīti bruņojumā, pret lāci aizsargājas bekotāji silā? Kur ir bah-babah, pif-paf mednieku uguns atbalsta sistēma, kur mežsargs ar bisi plecos?
Jā, klausieties tik Eiropas Zaļā kursa propagandistos, kas kā sadziedājušies apgalvo, ka gaļēdāji dzīvnieciņi ir aizsargājamas dzīvas radībiņas, jo vilki nevarot izsaukt kurjeru pārtikas piegādēm vai uztankoties līdz malām ar “rimčika” ēdamo piekrautu furgonu.
Ja lāčiem nepietiek ar brikšņu avenājos nolasīto, tad drīzumā viņu ādām jākarājas uz pleciņiem gatavo apģērbu veikalos.
Ja vilki uzglūn meža zāģeriem un paparžziedu meklētājiem, tad pelēči patriecami no Latvijas vēriem, gāršām, damakšņiem.
Citādi kur dēties, kur glābties naidīgu spēku ielenktam latvietim, kam jūrmalā uzbrūk indīgas medūzas, purvā apdraud šņācošas odzes, gaisā sīc dzēlējinsektu mākoņi, mežā nedrīkst iet, jo var uzbrukt ērces, sakampt vilki, lāči, klupt virsū aizkaitināti mežakuiļi, pie Austrumu robežām stāv krievu karaspēks, bet no Rietumiem mūspusi grasās pārņemt ievazātām liberastu idejām?
