Nepelnīti piemirstā soja 1
Vēlos vairāk uzzināt par sojas audzēšanu. Dzintra Talsu novadā
Soja ir pasaulē visplašāk audzētā tauriņziežu pārstāve un viens no nedaudzajiem augiem, kas apvieno olbaltumvielu un tauku bagātību. Šīs olbaltumvielas ir vieglāk sagremojamas un labāk uzsūcas nekā dzīvnieku olbaltumvielas. No sojas gatavo visdažādākos pārtikas produktus, to izmanto arī lopbarībai. Latvijā uz šo svešzemnieci daudzi raugās mazliet neuzticīgi.
– Mūsu klimata apstākļos soju var audzēt, sējot atbilstīgas šķirnes. Šī vērtīgā kultūra ir sevišķi piemērota bioloģiskajām saimniecībām, jo pupiņās ir daudz pilnvērtīgāks proteīns. Tas ir svarīgi, lai varētu izaudzēt kvalitatīvas bioloģiskās piena telītes, – skaidro LLKC Preiļu biroja augkopības konsultante Inese Magdalenoka. – Sojas pupiņām ir arī citas labās īpašības, tām, tāpat kā zirņiem, ir mīkstāks sēklapvalks. Lopbarības pupām apvalks ir ļoti ciets un sēklās ir mazāk proteīna.
Inese Magdalenoka par Latvijas apstākļiem piemērotāko uzskata igauņu šķirni ‘Laulema’. Mazdārziņos sojai jāatvēl saulaina, no vējiem aizsargāta vieta ar ātri iesilstošu, auglīgu augsni. Labi priekšaugi ir kartupeļi. Soja ir siltumprasīga kultūra. Sēklas dīgst +8…+10 °C, bet augšanai optimāla ir +18…+25 °C diennakts temperatūra.
“Vīnkalnu” saimnieks Ēvalds Piļka sojas pupiņas bez mērcēšanas parasti sēj maija sākumā vai vidū 3–4 cm dziļi. Izsējas norma ir 30–60 sēklu uz kvadrātmetru. Krūmi izaug apmēram pusmetru augsti, veidojot stipru, taisnu, zarotu, labi aplapotu stublāju. Sojas pupiņu pākstis ir mazas, katrā ir tikai 2–3 sēklas.
Vairāk – šodienas ”Praktiskā Latvieša” numurā.
