Nežēlīgā globalizācija 0
Pagājušajā rudenī Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma programmā “Ārpus labā un ļaunā” rādītā nīderlandiešu režisora Dāna Feldhauzena filma “Rīsu zemes bērni un banānu pankūkas” pēta, kā globalizācija aprij mazu, autentisku ciematiņu Laosā.
Viņi ir draugi kopš bērnu dienām, taču pavisam atšķirīgi. Kao dzīvo saskaņā ar tām tradīcijām, ko cienīja viņa vecāki, bet Šajs, lielpilsētā izskolojies, nespēj izlaist no rokām savu viedtālruni un, iežmiegts šaurās džinsa biksēs, mēģina riktēt šeptes, lai pēc iespējas ātrāk kļūtu stāvus bagāts. Taču tā nenotiek, jo, mugursomās salikuši savu iedzīvi, ceļotāji māk atšķirt īstu drēbi. Viņu parādīšanās fantastiskajā dabas nostūrī Muangngoi ciematiņā, kas tik ilgus laikus bija civilizācijas neskarts, nāk ne vien ar vietējo iedzīvotāju lielāku labklājību, bet arī Rietumu kultūras labumiem komunikācijas, infrastruktūras, skārdeņu un arī paviršākas attieksmes veidā. Un tas viss – dolāru vārdā atsakoties no senču mantojuma un tradīcijām.
Izrādīta Čikāgas, Roterdamas, Nīderlandes un citos kinofestivālos, filma “Rīsu zemes bērni un banānu pankūkas” ir drosmīgs mēģinājums mierīgi, ar fantastiskām ainavām un bez piepušķošanas parādīt, kas notiek, pateicoties dažiem ieteikuma teikumiem “Lonely Planet” lapās vai interneta vietnē, mutvārdu reklāmai un rietumnieku centieniem atklāt pasaules, kas dažādu iemeslu dēļ līdz šim viņiem nav bijušas pieejamas. Un antropoloģisks mēģinājums no malas paskatīties, kā mainās pasaule, kad tajā ienāk civilizācijas labumi, ambīcijas un skarbā apjausma, ka tad, kad tūristi būs izložņājuši jaunā ceļojuma mērķa visus pakšus un stūrīšus, tā nonāks aizmirstībā tāpat kā daudzas citas ne mazāk skaistas un interesantas vietas. Bet civilizācijas un patērētājsabiedrības atstātie labumi kalpos kā piemērs iepriekšējās pasaules sagrāvei.
“Rīsu zemes bērni un banānu pankūkas”/”Banana pancakes and the Children of Sticky Rice”
Nīderlande, Laosa, 2015.
Režisors: Dāns Feldhauzens
No 12. janvāra “Kino Bize”
