No “samta” pie “dziedošās” revolūcijas 0
LU Vēstures un filozofijas fakultātē notika čehu vēsturnieka, Kārļa Universitātes Prāgā mācībspēka Luboša Šveca grāmatas “Perestroika, Baltijas republikas un Čehoslovākija 1988 – 1991” atvēršana.
Grāmata čehu valodā izdota Prāgā, taču pasākumā vairākkārt izskanēja, ka būtu lietderīgi gādāt arī par tās iztulkošanu latviešu valodā. Pirms nepilna gada grāmata Baltijas valstu diplomātu klātbūtnē jau tika atvērta Prāgā, taču tagad Čehijas Republikas vēstniecība bija gādājusi arī par autora ierašanos Rīgā. “Šis darbs ir veltīts abu mūsu valstu vēsturei. Bet vēsture ir dzīves skolotāja,” pasākuma atklāšanā aizrādīja Čehijas vēstnieka Latvijā Pavola Šepeļāka padomniece Daniela Mustilova.
Docents Švecs, kam latviešu valoda nav sveša, kā galveno sava darba vadlīniju nosauca “samta revolūcijas” Čehoslovākijā un “dziedošo revolūciju” Baltijā savstarpējo mijiedarbību. Tā kā grāmata paredzēta čehu auditorijai, tad daļu tās aizņem padomju pārbūves laika situācijas izskaidrojums Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Vēsturnieki un politologi parasti kā Baltijas valstu neatkarības jautājuma atbalstītājus 1990./1991. gadā pieminot tikai ASV, Rietumeiropas un Ziemeļeiropas valstis, kamēr Viduseiropas zemes, tajā skaitā Čehoslovākiju, uzskatot par mazsvarīgām. “Tā nav gluži patiesība,” piebilda Švecs. Tas arī bijis viens no grāmatas uzdevumiem: parādīt, ka arī Prāgai bijusi sava nozīme procesos, turklāt jau kopš 1989. gada, kad Čehoslovākijā uzvarēja demokrātiskā kustība un par valsts prezidentu kļuva agrākais disidents Vāclavs Havels. Čehoslovākijas laikraksti atmodas periodā bieži pieminējuši Baltijas valstu okupāciju 1939. gada Molotova-Ribentropa pakta kontekstā un uzsvēruši baltiešu kā padomju upuru likteni. Savukārt 1989. gada sākuma laikraksta “Atmoda” kritiskie raksti par Havela arestu un policijas brutalitāti pat izskatīti Čehoslovākijas kompartijas centrālkomitejas prezidija sēdē. “Starp citu, varu pieminēt, ka pēdējais Čehoslovākijas kompartijas centrālkomitejas ģenerālsekretārs Milošs Jakešs savās atmiņās uzsvēris draudzību ar Arvīdu Pelši un augsti novērtējis viņa raksturu,” piebilda vēsturnieks.
Grāmatas ar čehisko nosaukumu “Perestrojka, pobaltské republiky a Československo 1988–1991” autors atzina, ka Čehoslovākijas, tāpat kā pārējo bijušo padomju bloka valstu, starta pozīcijas attiecībām ar Baltijas valstīm 1990. gadā gan bijušas citādas nekā vairākumam rietumvalstu. Atšķirībā no tām Austrumeiropas zemes bija juridiski atzinušas Baltijas iekļaušanu PSRS. Līdz ar to tas nav bijis “taisnvirziena ceļš”. Apskatītajā laikā Čehoslovākijas ārpolitika svārstījusies starp principos balstītu liberālismu un pragmatismu, vadoties pēc pašas Čehoslovākijas drošības un ekonomiskajām interesēm. Turklāt liberālo pieeju ar saviem pārsvarā simboliskajiem žestiem personificējis prezidents Havels, kamēr pragmatisko, paturot prātā PSRS reakciju, – valsts valdība.
Prāga asi nosodīja 1991. gada janvāra notikumus Viļņā un Rīgā kā padomju struktūru vēršanos pret demokrātiskām valdībām, un Baltijas notikumi kļuva par argumentu, lai Centrāleiropas valstis nākamajā mēnesī Višegradā paziņotu par Varšavas līguma likvidēšanu, tas gadu desmitiem bija PSRS vasaļvalstu militārās sadarbības pamatakmens.
