“notis pārplīst kā ziepju burbuļi” 1
Dzejnieks, leģendāro “Līvu” tikpat leģendāro dziesmu “Bailes par ziņģi”, “Spoku koks”, “Rožu laukums”, “Notiksies kam jānotiek” un “Ziņģe par bailēm” autors Aivars Neibarts (5.12.1939. – 1.02.2001.), kuru mēdza mīlīgi dēvēt par Ņurbuli, šoruden svinētu savus 75 gadus.
Dzimis Liepājā, neilgu laiku bērnībā kopā ar ģimeni pavadījis bēgļu gaitās Vācijā, Ņurbulis bija rīdzinieks, Pārdaugavas iedzimtais, līdz sirds dziļumiem, gluži kā Čaks. Neibarts uz Rīgu skatījās mīlošām acīm, viņa dzejā tā atplaukst un kļūst vienlaikus tuva, šeit un tagad esoša un pārlaicīga.
Taču tikpat labi un dabiski Ņurbuļa pasaules kartē iederējās vieglu roku noplūkti un meistarīgi pārveidoti, pārsvaigoti latviešu tradicionālās kultūras, folkloras personāži un citāti, dabas elementi un sadzīves priekšmeti. Rotaļas ar vārdiem, dzirkstošas un elegantas metaforas, negaidīti un trāpīgi jaunvārdi – tas viss iezīmē Aivara Neibarta dzejas karti – katrs dzejolis kā ceļš, kurš vilina dziļāk un dziļāk, tālāk un tālāk, līdz attopies apžilbis un priecīgs pašā viducī pasaulei un vairs nesaproti – šai vai citai kādai.
Ekspresīvs un paradoksāls, Neibarts nebija daudzrakstītājs, taču katrs viņa dzejoļu krājums (kopā dzīves laikā – seši pieaugušajiem un divi bērniem, pats Ņurbulis gan būtu teicis – garļaužiem un īsļaužiem) bija gaidīts Notikums. “Mācos lasīt” (1968), “Lasāmgabali” (1973), “Reizesrēķins” (1979), “Kvadrātsaknes” (1984), “Vārdošana” (1990), “Aiz septiņām mūžībām” (2000) pieaugušajiem, “Rūķis kā jau rūķis” (1984) un “Rīgas puika” (1987) bērniem. Pēc nāves iznākuši vēl vairāki krājumi kā gar-, tā īsļaužiem. Vēl daudz dzejoļu esot palicis rokrakstā, un dažus no tiem dzejnieka dzīvesbiedre Sarmīte Neibarte uzticēja publicēšanai “Kultūrzīmēs”.
***
Segloju smilgu –
jāju
pūcīti
lūkoties. Tak
jau pirmajā dancī
naģīte manim
nomina kāju. Nu
esmu purvā. Nu
seglošu
siekstu …
***
uzvara
varu
uzvāra
verdošā
virumā
antiņš
sirdi
applaucē
***
traka būšana
aizsiesim
ragus mezglā
un tiem kuriem
ragu nevaid lai
sien mezglā
mēli meli savu un
Dieva dotajā
bodītē lēti
nopirksim
humpalu humāno palīdzību
ragutiņas ar kurām
vedīsim uz
mežu
paši sevi kā jau
izsenis
latviešu
nācijai tas nācies
aiznaglosim
dzīvestībai duravas ar
likteņa naglām nadzīgām un
pārkodīsim
riekstu kura
kodolā
paši esam
aizmīlēsim
latvju
meitas mietpilsones kuras
bērnus
radīt prot un
radīsim
Latviju baltu kā
meitēnu kura
ļauna nepieprot
***
Cik auksti un vareni
šie cienīgi cēlie
Lutauši. Kad
viņi staigā –
pēdās ledusputni
leduskalnus perē. Kad
viņi runā –
kraupaina krusa no
mutes zēģelē. Bet, kad
žvīks un žvāks,
pērkonus zibeņus spļauj,
viņi saņem sevi rokās –
divās krampjainās lāstekās. Un pat
pekles katlos
viņi nekad neizkūst un
mūžam vārās –
cilvēki centīgi cēlie.
***
notis pārplīst kā
ziepju burbuļi
gičas stīgas pārtrūkst kā
pinekļi sapuvuši jo
atkal
sīmaņu haralds spēlē
apses lapas trīcošās
