Monika Zīle: Novārtā pamestais kapitāls 0
Lielais vairākums Vācijas piļu un vietējo muzeju apmeklētāju vēlas dzirdēt ar šīm vietām saistītus cilvēku attiecību un kaislību stāstus, bet Latvijas tūrisma nozarē tos izmanto stipri maz.
Braucot šoruden Vācijā pa Reinas ielejas vietējās nozīmes ceļu, uzmanību piesaistīja kādreizējā Eberbahas abatijā iekārtotā muzeja reklāmas, kur vislielākie burti bija izraudzīti vēstījumam, ka šajā senajā cisterciešu klosterī 1986. gadā franču kinorežisors Žans Žaks Anno uzņēmis filmu “Rozes vārds” pēc tāda paša nosaukuma itāļu rakstnieks Umberto Eko romāna.
Jo tuvāk muzejam, jo informējošie stendi izmēros kļuva lielāki un augstākos pakalnos izvietoti, lai tajā virzienā devušos aicinātu tik pārliecinoši, ka roka gluži instinktīvi ieslēdza pagriezienu uz abatiju.
Arī tad, ja zini – filmēšanas vajadzībām līdzās reālajam klosterim uzcēla butaforiskus mūrus, bet abatijas telpas izmantotas vien interjera kadriem, – labi pārdomātajai uzrunai liela vilkme.
Muzeja darbinieki godīgi saka: lai cik saistoša būtu 12. gadsimtā izveidotās abatijas vēsture, galvenais tūristu pievilkšanas magnēts ir stāsts par “Rozes vārda” filmēšanu – klosteru un piļu šajā apvidū netrūkst, un Eberbahai stipri laimējies, ka te visas ekskursijas nu caurvij Umberto Eko romāna notikumi. Vai tāda pieeja nevienkāršo skatījumu uz visnotaļ sarežģīto Reinas ielejas vēsturi? – gids lūdz atkārtot jautājumu.
Lai pēc apdomas brīža atbildētu: muzeja bukletos novada pagātnei atvēlēta bagātīga sadaļa, kas apmierina vēstures liecību meklētājus, bet deviņdesmit procenti pārējo Eberbahas apmeklētāju vēlas dzirdēt vienkāršus un katram saprotamus cilvēcisko attiecību un kaislību stāstus.
Freizingai, pilsētai Minhenes pievārtē, vēsture vēl krāšņāka nekā Eberbahai – te pa Izāras upi savulaik gāja tirdzniecības ūdensceļš, kam bijusi liela loma, veidojoties Vācijas valstij.
Liekas, ar šī fakta iztirzājumu vajadzētu sākties ekskursijai pa pilsētu, taču gids pievēršas astotajā gadsimtā dzīvojošā Freizingas bīskapa Kombiniana ceļojumam uz Romu, nenoklusējot pikanto katoļu citadeles apmeklējuma iemeslu: vietējo mūku domas par alus lietošanu gavēnī dalījās, un garīdznieks ar segliem piesieto miestiņa mucu devās meklēt skaidrību pie pāvesta.
Kad pusceļā bīskapa zirgu saplosīja lācis, Kombinians savaldīja šo zvēru, un tas stiepa Freizingas dziru līdz pašai Romai, kur alus nonāca saskābis un kā izteikti negaršīga susla ar pāvesta rīkojumu tika atzīts par mūkiem vēlamu spirdzinājumu.
Taču bīskapu vēlāk kanonizēja ne jau par šīs atļaujas saņemšanu, bet tādēļ, ka Kombinians pierādīja kristīgās ticības milzīgo spēku, kas savalda pat asinskāru plēsoņu. Pēc tāda izklāsta tūristu grupa nav īpaši skubināma pielikt soli ceļā uz Svētā Kombiniana pīšļu atdusas vietu, kur gaida stāsts par senajām Bavārijas aldaru tradīcijām.
Murnava, cita šīs Vācijas zemes pilsēta, jau turpat simt gadus ekspluatē krievu mākslinieka Vasilija Kandinska un gleznotājas Gabrielas Munteres attiecību skumji traģisko stāstu.
No tā nav iespējams izvairīties arī tad, ja mestu līkumu namam, kur abi mīlnieki dzīvojuši. Par viņu klātbūtni atgādina vietējo preču iesaiņojumu krāsas, kafejnīcu nosaukumi, visur nopērkamās atklātnes ar darbu reprodukcijām un, protams, atsevišķa zāle pilsētas muzejā. Pēc tūristu plūsmas spriežot, mīlas stāsts ir tikpat jaudīgs kā Freizingas bīskapa ticība, lāci apseglojot.
Taisnību sakot, bez cilvēkstāstiem gan Eberbaha un Freizinga un jo sevišķi provinciālā Murnava būtu ceļotājiem diezgan garlaicīgas apdzīvotās vietas. Pērļu mirdzumu tām piešķir nevis arhitektūras stili un baznīcu torņi, bet meistarīgi pasniegtās likteņu un šķietami sadzīvisku notikumu “puzles”.
Ka mums tādu trūkst, pārliecinājos, kopā ar tālākiem ciemiņiem nesen apmeklējot Latvijā diezgan daudzinātu pili.
Ekskursijas vadītāja demonstrēja dziļas zināšanas vēsturē, bez stomīšanās nosaukdama visu te notikušo ugunsgrēku un pārbūvju gadaskaitļus un ļoti izjusti apgaismojot okupācijas laika genocīdu. Gudrā dāma mazliet samulsa, kad mana viešņa uzdeva jautājumu par pilij dažas mēbeles gatavojušajiem amatniekiem. Vai tā ir dinastija?… Nu, varbūt saimnieciskais direktors informēts, viņas lauciņš ir vēsture.
Vēstures izmantošanu tūrismā nenoniecinot, tomēr domāju, ka šurp atceļojušajiem mūsu likteņgaitas un vērtības ļoti palīdzētu saprast vienkārši cilvēkstāsti, pagaidām novārtā atstāts jomas attīstīšanas kapitāls. Jo īpaši svarīgs tāpēc, ka vasaras Latvijā īsas un daudz pasaules krāšņumu redzējušos nesatriec un neaizkustina mums mīļās panorāmas.
