Ozoliņš – kad protokols melo 0
Atnāca, ieraudzīja un uzvarēja – tā var teikt par Sanda Ozoliņa atgriešanos Latvijas hokeja izlasē pēc septiņu gadu pārtraukuma.
Olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā, kurā Latvija izcīnīja pirmo vietu, Ozo bija izlases kapteinis un komandai deva milzu grūdienu. Statistiski aizsargs ne ar ko neizcēlās – trijos mačos punktus nenopelnīja, lietderības koeficiens neitrāls, kas nobāl uz Georgija Pujca, Laura Dārziņa, Ginta Meijas, Mārtiņa Cipuļa un Jura Štāla +3. Vienīgo divu minūšu sodu Sandis dabūja kritiskā brīdī (mačā pret Franciju trešā perioda vidū), pa vārtiem meta piecas reizes, kas komandā bija tikai devītais rādītājs. Vārdu sakot – protokolā viņš izskatās ne vairāk un ne mazāk kā 40 gadus vecs spēlētājs.
Taču viņa loma izlasē bija milzīga, ģērbtuvē līderis, laukumā – piemērs. Ap viņu pulcējās komanda, kas bija gatava ēst ripas. To, ka Sandis izlasē ir iekšā ar sirdi un dvēseli, spilgti raksturoja epizode mačā pret Franciju 54 sekundes pirms pamatlaika beigām. Francūži tobrīd jau bija nomainījuši vārtsargu pret laukuma spēlētāju un izmisīgi uzbruka. Iemetiens mūsu zonā. Visi latvieši nomainījās, bet Ozo palika laukumā. Juta, ka viņam tur jābūt!
Vai kapteini izlasē redzēsim vēl? Par to viņš pagaidām klusē.
„Biju lepns par dažu spēlētāju līderu īpašībām. Ja komandā nebūtu bijis Sanda Ozoliņa, Francija varēja iegūt arī 3:0 vai 4:0 pārsvaru. Tāpat sevi kā līderi parādīja Saša (Ņiživijs),” veterānu ieguldījumu novērtēja izlases galvenais treneris Teds Nolans. Viņš paslavēja arī Lauri Dārziņu, kurš ar katru maču uzlaboja sniegumu, pret Franciju faktiski uztaisīja abus vārtus, un ar 3+2 kļuva par visa turnīra rezultatīvāko spēlētāju.
