Ilustratīvs foto.
Ilustratīvs foto.
Foto: Shutterstock

“Paldies, ka biji tik stipra”. Bijušā narkomāna pieredzes stāsts 0

Māris: Pusgadu staigāju ar kruķi, pēc tam vēl gadu kliboju. Sieva to nezināja, bet līdztekus interneta biznesam tirgoju sintētisko kokaīnu. Man bija draugs, no kura to varēju dabūt par 12 latiem gramā. Pārdevu par 30 – tāda bija tirgus cena. Īstais kokaīns, ko iegūst no kokas krūma lapām, tolaik maksāja ap 70. Svešiem netirgoju, tikai saviem čomiem. Man bija daudz draugu un paziņu, kuri staigāja pa klubiem un šņauca. Pats narkotikas nelietoju, pat mēģinājis nebiju. Kādudien, kad man drausmīgi sāpēja, viens draugs teica: “Ko mokies? Ņem un iepūt!” Žargonā tas nozīmē – iešņauc. Sāpes bija tik neciešamas, ka paklausīju. Momentā atlaida. Pat klibot vairs nevajadzēja. Vakarā pēc ilgiem laikiem bez grūtībām aizmigu. Otrā dienā pamodos, sāpes bija atgriezušās. Atkal iešņaucu, un kļuva labāk. Visu dienu varēju normāli strādāt. Pēc tam atkal iešņaucu…

Ar Lindu un Māri (vārdi mainīti, 33 un 32 gadi) tikos viņu mājoklī. Saimniece laipni aicināja nobaudīt pašas ceptas siermaizītes un kūku. Ieritinājies krēslā blakus galdam, labsajūtā murrāja pelēks runcis. Ēdamistabā droši iesteberēja un manī lielām acīm vērās abu nepilnus divus gadus vecā smaidīgā meitiņa. Nekas šajā ģimenes idillē neliecināja, ka pirms sešiem gadiem Māris bija nonācis narkotiku atkarības gūstā un prāta aptumsuma mirklī sievu teju vai nožņaudza.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts?
“Kad esi ko parādā VID, atgādinājumi nāk nemitīgi, bet, ja esi strādājošs pensionārs, neviens neatgādina…” Iveta par pensionāru iespējām saņemt pārrēķinu
TV24
“Viss ir slikti!” Krievijas karavīrs raudot dalās ar notiekošo frontē
Lasīt citas ziņas

Māris: Viss sākās laikā, kad nodibināju savu interneta veikalu un strādāju no agra rīta līdz vēlam vakaram. Ja biju mājās vienpadsmitos vakarā, tas bija agri. Parasti pārrados tikai vienos vai divos naktī. Veikalā darbojos viens pats. Par 500 latiem nopirku diezgan sagrabējušu pasātu un izvadāju klientiem preces. Bieži nācās braukt uz Kuldīgu, Ventspili un Daugavpili, ceļā pavadot vairākas stundas. Klienti, protams, dienā bija darbā, preci varēja pieņemt tikai astoņos deviņos vakarā. Vismaz trīs stundas vajadzēja, lai atkultos mājās, turklāt pa ceļam parasti piestāju veikalā vai benzīntankā nopirkt ko ēdamu, dzeramu.

Toreiz bija ļoti daudz pasūtījumu. Vienam klientam vajadzēja ledusskapi, otram –gāzes plīti, citiem – vēl kaut ko. Bija ļoti auksta ziemas diena. Krāmēju mašīnā preces, līdz sapratu, ka vairākas lietas vairs nevaru ielikt. Visu izkrāvu un centos sarūmēt kompaktāk. Man bija īsa jaka un krekliņš, kas, liecoties un stumdot preces, rāvās uz augšu. Vējš pamatīgi sapūta muguru.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vakarpusē, kad vedu pēdējo pasūtījumu uz Liepāju, sāka sāpēt labā kāja. Bija grūti noturēt uz gāzes pedāļa, bet nebija citu variantu – jābrauc! Sāpes kļuva aizvien stiprākas, un atpakaļceļš bija murgs – braucu ar asarām acīs. Piecas vai sešas reizes piestāju malā, lai atpūtinātu kāju. Pārrados Rīgā ap diviem naktī, aizkliboju līdz mājām un iekritu gultā.

No rīta pamodos un nevarēju piecelties. To, cik šausmīgi sāpēja labā kāja, jo īpaši gūža, nav iespējams izstāstīt. Pieļauju, ka līdzīgas sāpes sievietes izjūt dzemdējot. Gulēju gultā un raudāju. Nevarēju pat aiziet līdz tualetei. Sieva izsauca ātro palīdzību. Atbrauca divas sievietes, kuras mani nevarēja panest. Pats saviem spēkiem paiet nevarēju, tāpēc man iešpricēja kaut kādas zāles, kas ne velna nelīdzēja, un teica, lai sestdien, svētdien palieku mājās – varbūt pāries! Visu nedēļas nogali nogulēju gultā, jo sāpju dēļ pat nevarēju pakustēties. Čurāju burkā, ko turēja sieva. Kakāt nevarēju. Kā gan? Prasīt, lai viņa man tur avīzi apakšā, vai? Kad sieva pirmdien aizgāja uz darbu, lielā vajadzība vairs nevarēja gaidīt un, par spīti sāpēm, asarām līstot un lādoties, kaut kā tiku līdz tualetei. Kad pārradās Linda, teicu, lai sauc ātros, un saka, ka vajadzīgi divi spēcīgi veči. Atbrauca čalis un sieviete. Ar vīrieša palīdzību, uz vienas kājas lecot, aptuveni stundas laikā tikām līdz mašīnai, ar ko mani aizveda uz slimnīcu.

Man konstatēja sēžas nerva apsaldējumu, gūžas locītavas iekaisumu un smagu osteohondrozi (skrimšļa bojājumus). Divas nedēļas gulēju neiroloģijas nodaļā. Kad mani aizveda mājās, bija kļuvis vieglāk, taču sāpes joprojām nebija rimušās. Fāterītis atveda kruķus, kas bija palikuši no vectēva – lai viņam vieglas smiltis!

Linda: Māris staigāja kā vecs opītis. Lielā, garā pufaikā, lai sēžamvietu atkal nesapūstu vējš. Man uz rokām bija mazs bērns – mūsu pirmā meita, un arī vīrs bija nevarīgs kā mazulis. Viss bija uz maniem pleciem.

Māris: Aptuveni pusgadu biznesā palīdzēja draugs. Pa telefonu pieņēmu pasūtījumus, bet viņš izvadāja preces. Peļņu dalījām uz pusēm. Man bija izrakstītas spēcīgas pretsāpju zāles, kuru nosaukums pagaisis no atmiņas. Pat negribu to atcerēties, jo medikamenti nepalīdzēja. Sāpēja visu laiku, pat naktī nevarēju gulēt, trūkos augšā. Sāku diezgan daudz lietot alkoholu, jo reibumā sāpes mazliet atlaida.

Linda: Māris visu laiku kunkstēja. Normāla garastāvokļa viņam vispār nebija. Šķita, ka sajukšu prātā, jo nekā nevarēju palīdzēt.


Māris: Pusgadu staigāju ar kruķi, pēc tam vēl gadu kliboju. Sieva to nezināja, bet līdztekus interneta biznesam tirgoju sintētisko kokaīnu. Man bija draugs, no kura to varēju dabūt par 12 latiem gramā. Pārdevu par 30 – tāda bija tirgus cena. Īstais kokaīns, ko iegūst no kokas krūma lapām, tolaik maksāja ap 70. Svešiem netirgoju, tikai saviem čomiem. Man bija daudz draugu un paziņu, kuri staigāja pa klubiem un šņauca. Pats narkotikas nelietoju, pat mēģinājis nebiju. Kādudien, kad man drausmīgi sāpēja, viens draugs teica: “Ko mokies? Ņem un iepūt!” Žargonā tas nozīmē – iešņauc. Sāpes bija tik neciešamas, ka paklausīju. Momentā atlaida. Pat klibot vairs nevajadzēja. Vakarā pēc ilgiem laikiem bez grūtībām aizmigu. Otrā dienā pamodos, sāpes bija atgriezušās. Atkal iešņaucu, un kļuva labāk. Visu dienu varēju normāli strādāt. Pēc tam atkal iešņaucu…
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.