“Manai mātei ir aizkuņģa dziedzera vēzis pēdējā stadijā. Viņa mokās ar neciešamām sāpēm, bet ir saņēmusies un pati apdara mājas soli – gan plīti iekurina, gan ūdeni ienes… Kā palīdzēt mazināt viņas ciešanas, jo sāpes mēdz būt arī ik pa stundai? Kad paliek labāk, viņa par tām stāsta ar asarām acīs, lieto ārsta izrakstītas pretsāpju zāles, bet tās maz ko dod… Un es tur neko nespēju darīt!”
 Benita Usmā

Lasītākie

Skabejeva ārdās: Krievijas propagandisti sašutuši par Trampa rīcību saistībā ar Ukrainu 5

Numeroloģija un skaitļu maģija: kā jūsu tālruņa numurs ietekmē jūsu likteni un kad to mainīt? 27

Krievijā valda histērija: izbojāta Putina inaugurācija 201

Lasīt citas ziņas

Latvijas Onkoloģijas centrā paskaidroja, ka šādiem pacientiem vienīgā iespēja diemžēl ir tikai paliatīvā aprūpe un tuvinieku atbalsts. Ģimenes ārstam vai onkologam varat lūgt pārskatīt terapiju, jo, iespējams, pašlaik izrakstītās zāles ir maz efektīvas. Vienlaikus ar ārstu varat pārrunāt mājas aprūpes iespējas vai paliatīvo aprūpi stacionārā, piemēram, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā Ventspilī.

2006. gadā izdotajā grāmatā “Diagnoze – vēzis”, kas adresēta pacientiem un viņu piederīgajiem, onkoloģe profesore Dace Baltiņa nekādā ziņā neiesaka ar varu atrunāt pacientu no kaut kā, ko viņš pats ir apņēmies darīt, pat ja no malas tas šķiet aplam. Profesore mudina ļaut pacientam izpausties kā neatkarīgam indivīdam, kamēr tas neapdraud viņa veselību un labsajūtu. Neesot vēlams uzņemties atbildību un iniciatīvu par lietām, ko cilvēks pats var paveikt, jo tas palīdz nejusties par apgrūtinājumu un slogu. Tāpēc neslēpiet savu mīlestību un bažas par savu tuvinieku! Lai jūt un redz arī jūsu sāpes, bēdas un pārdzīvojumu, taču vairāk par žēlošanu ir vajadzīgs morāls atbalsts un reāla palīdzība.